Politiku mēdz dēvēt par gaužām smagu darbības lauciņu, savukārt par pakāpi smagāku, iespējams, uzskatāma ārpolitika..
Politiku mēdz dēvēt par gaužām smagu darbības lauciņu, savukārt par pakāpi smagāku, iespējams, uzskatāma ārpolitika, kur starp gozēšanos tālrādē un galda piederumu cilāšanu smalkos banketos un prezentācijās reizēm jāpasvīst gluži kā biešu laukā ar kapli pildspalvu turēt tik ieradušajās rociņās.
Saistībā ar Latvijas un Krievijas robežas jautājumu politiķi gluži kā ezīši miglā krietnu laika sprīdi maldījušies pa likumu un citu normatīvo aktu bezgalīgajiem labirintiem, masveidā iztaujājot vienu “nopietnu” tiesisko jautājumu lietpratēju pēc otra un galu galā tik un tā nesaņemot nepārprotami vērtējamu slēdzienu par joprojām nesadalīto strīdus ābolu – Abreni, kam šajā gadījumā ir būtiska nozīme arī jautājumā – beidzot būt vai nebūt abu valstu robežlīgumam.
Diskusijas par Latvijas tiesisko pēctecību pieņēmušas teju vai skumjas komēdijas izteiksmi, konkrētai varas partijai prezentējot savu projektu, kas, pēc Tautas partiju (TP) pārstāvošā premjera Aigara Kalvīša sacītā, tad nu būšot tas galīgais un vēlamais variants, kā atrisināt gadiem ilgušo robežas krīzi ar kaimiņu lāci.
Varas ļaudis gan manīgi izvairās tiešā tekstā atzīt, ka situācija “vilks paēdis un kaza dzīva” nav iespējama un arī uz diviem krēsliem vienlaikus sēdēt neizdosies. Ne tādēļ, ka mēbeles varētu gāzties un traumēt sēdētāja sēžamvietu, bet tāpēc, ka savienot divas pilnīgi pretējas lietas vienkārši nav iespējams.
2005. gadā Latvija un Krievija robežlīgumu nenoslēdza, jo mūsu valsts vienpusēji pievienoto deklarāciju Maskava uztvēra kā dzintarzemes negausību jeb teritoriālās pretenzijas pret Krieviju. Līdz ar to atliek sāpīgā dilemma – vai nu atteikties no daudz aprunātās Abrenes (daudzi droši vien sacīs – kam mums tas nolaistais kakts vajadzīgs?) un sakārtot robežjautājumu (nosacīti, jo neprognozējamāku valsti par Krieviju grūti iedomāties), vai arī spītīgi uzstāt uz savām pretenzijām un pārsviest šā jautājuma risināšanu nesaredzamā nākotnē. Domājams, arī politiķi labi saprot, ka citu variantu vienkārši nav. Protams, ar Krieviju sadarbojošos uzņēmēju rindās skan atbalsta saucieni valdības iecerei, kas jau tuvākajā nākotnē varētu atvieglot dzīvi ievērojamam skaitam vietējo kompāniju, savukārt nacionāli noskaņotā sabiedrības daļa kaut nakts vidū ir gatava saukt – jūs ko, nodevīgie trani, esat gatavi mainīt savu zemīti pret Kremļa zieģeli uz valsts nodevēju sadzejota dokumenta? Kurā pusē ir pilnīga taisnība? Uz galvošanu – nevienā, jo pašreizējā situācijā tā vienmēr būs katram sava. Bet kuram viedoklim vairāk piekritēju, to var noskaidrot tikai vienā veidā – referendumā. Vai tas visiem politiskajiem spēkiem ir izdevīgs? Atļaušos apgalvot, ka nav gan.
Turklāt arī TP taktika pašlaik ir itin slidena – no vienas puses, Kalvītis var iekļūt vēsturē kā premjers, kas, norijis pretenziju krupi un demonstrējis elegantas manieres, Kremļa pakājē galanti paklanījies zem lāča priekšķepas un reizi par visām sakārtojis robežjautājumu. Savukārt no otras – pastāv risks, ka nākamās paaudzes pieminēs ārlietu ministru, kam Artis Pabriks vārdā, un zākās šo kungu par 21. gadsimta Munteru, kas demagoģiski izrunājies, ka “Latvija var piedāvāt Krievijai tādu robežlīguma variantu, kas tai būtu pieņemams”, un, atkāpies no savas partijas tik ilgstoši paustās nostājas “no Abrenes neatteiksimies”, vēsā mierā notirgojis Krievijai cik tur procentus letiņiem “pienākošās” teritorijas, pretī nesaņemot pat pliku paldies.
Vai būs kāda izeja no šā brīža strupceļa, to varēsim manīt jau tuvā nākotnē, tomēr maz ticams, ka atradīsies kāds zelta vidusceļš un viena no pretējām nometnes pusēm nepaliks, laizot zaudējuma brūces. Jo šī nu ir situācija, kurā kompromisu atrast neizdosies, domājams, nekad.
