Dace Diržine Jau gandrīz nedēļu dzīvojam jaunajā Kaķa gadā, kaut arī oficiāli tas sāksies tikai februārī. Par godu mūsu mīļajiem četrkājainajiem draugiem, kas sastopami gandrīz ik mājā, vēl pirms svētkiem «Ziņas» izsludināja konkursu «Superkaķis – ’99.
Jau gandrīz nedēļu dzīvojam jaunajā Kaķa gadā, kaut arī oficiāli tas sāksies tikai februārī. Par godu mūsu mīļajiem četrkājainajiem draugiem, kas sastopami gandrīz ik mājā, vēl pirms svētkiem «Ziņas» izsludināja konkursu «Superkaķis – ’99».
Pieteikšanās uz to ir beigusies. Saimnieks varēja pieteikt savu mīluli, atsūtot pretendenta fotogrāfiju un vēstuli ar īsu kaķa aprakstu. Redakcija saņēma ap 30 jauku un ļoti mīļu vēstuļu.
Jaunākajai rakstītājai Anetei no Aveņu ielas ir tikai septiņi gadi. Viņa mācās Jelgavas sākumsskolā ar bērnudārza klasēm. Protams, liels paldies arī pārējiem rakstītājiem – jelgavniekiem E.Frišvaldei, Birkavu ģimenei, A.Lapiņai, D. un Ā.Bebriem, V.Keišai, A.Gailei, A.Golubevai, A.Poikānei, B.Lukaševičai, S.Siliņai, G.Briedei, A.Liepiņai, B.Ziemelei, kā arī Ā.Loginai un M.Kalniņai no Mežciema, M.Dombrovskai no Zaļeniekiem, T.Ščirpai no Staļģenes, Oļeknu ģimenei un A.Ukštei no Glūdas, T.Mareckai no Bērvircavas. Paldies arī visiem pārējiem, kas piedalījās konkursā, bet fotogrāfiju sliktās kvalitātes dēļ tās nav publicētas.
Konkurss ir sācies, un tieši jūs, «Zemgales Ziņu» lasītāji, būsiet tie, kas noteiks titula «Superkaķis – ’99» ieguvēju. Tādēļ līdz 12. janvārim aicinām jūs zvanīt pa tālruni 3027534 un nosaukt savu simpātiju. Balvas dāvina «Zemgales Ziņas» un Jelgavas «Pils aptieka».
Savu mīluļu fotogrāfijas jūs varēsiet saņemt atpakaļ pēc 13. janvāra redakcijā.
«Šis ir mūsu gandrīz piecus gadus vecais «kaķēns» – Rižiks, – bet visi viņu sauc par Bžiku. Kaķītis sver 8 kg, ir ļoti pūkains, ruds un bezgala mīļš. Viņš ir diezgan izlutināts un palaidnīgs, bet viņa nedarbu dēļ jau nemazinās mūsu mīlestība.
Bžiks pie mums pieklīda pirms apmēram četriem gadiem, pavisam mazs. Vārds viņam dots rudās krāsas dēļ.»
«Kādā dzīvoklī dzīvo trīs mūsu mazākie brāļi – kaķene Muša, suns Čipsis un fotogrāfijā redzamais Vinsents. Viņš kā jau Vinsents no filmas «Skaistule un briesmonis» ir vienmēr graciozs, mīļš, maigs, ēdelīgs un nedaudz kautrīgs – tieši tik, cik to prasa kaķa varenums un sīkstums. Vinsenta dzimšanas diena ir 21. martā, kad viņam apritēs divi gadi. Vinsents dzīvo laukos.»
«Šo kaķenīti sauc Mīcīte. Viņa ir trīskrāsaina, bet, kad bija maziņa, Mīcei bija četras krāsas, vēlāk pelēcīgā izzuda. Mīcei ir apmēram pieci gadi, un viņai ļoti garšo sausā barība. Mājās Mīcei ir draugi – žurka Žurkins, kāmis Miks un draudzene rīzenšnaucere – Rēzija.»
n Muris vēl ir mazs, bet ļoti liels palaidnis. Viņam ir izteiksmīgs augums, bet vēl izteiksmīgāka ir viņa sejiņa – lielas acis, spicas ausis, balta apkaklīte un ļoti garas ūsas. Muris daudz ēd, bet vēl vairāk skraida un plēš visu iespējamo. Ziemassvētkos kaķis slēpjas aiz eglītes un visas mantiņas no tās cenšas noraut. Muris iemācījies pats atvērt durvis. Ļoti labi pakļaujas dresūrai, ir iemācījies noķert bumbiņu, kas atlec no sienas. Pa istabu tas «šaudās» kā raķete, melna svītra vien pazib.»
n «Esmu runcis Fredis. Šajos Ziemassvētkos pagāja gads kopš esmu pasaulē. Es dzīvoju «Jundā». Mans melnbaltais kažociņš un zaļās acis patīk visiem. Pats, ieskaitot asti, esmu 93 cm garš. Mana melnā aste ir 35 cm gara un 11 cm resna, ūsas baltas un 9 cm garas. Esmu smagāks par 5 kg. Veģetārietis neesmu, reiz pat «Jundas» kafejnīcā nogaršoju tur dzīvojošo papagaili. Man ļoti garšo cīsiņi un zivis, neatteikšos no jogurta, saldējuma, auzu pārslām, rozīnēm, riekstiem, šokolādes un tamlīdzīgiem gardumiem. Man patīk apmeklēt dažādus pulciņus, bet vislabāk floristikas nodarbības – tur allaž kaut kas čaukst un čab…»
«Mūsu kaķīti sauc Bella – gracioza un audzināta radībiņa ar savām īpatnībām un dīvainībām. Kaķenīte ir tīrīga un mīlīga. Ar katru, kas ienāk dzīvoklī, Bella sasveicinās. Ja ciemiņš iepaticies, rotaļājas un mīlinās ar to. Kaķenītes lielākais sasniegums ir tas, ka savas dabiskās vajadzības viņa nokārto tualetes podā, nevis kastē vai smiltīs. Bellai ļoti patīk rotaļāties ar mūsu četrgadīgo dēlu. Viņa nav nekad bijusi agresīva, pat, ja viņai netīšām nodarīts pāri. Bella ģimenē tiek uztverta kā pilnvērtīgs
ģimenes loceklis.»
«Šo kaķi sauc Mikijs. Viņam ir pieci gadi, un viņš sver 8 kg. Pirms pieciem gadiem 18. novembrī man to uzdāvināja mazdēls. Īpatnība tāda, ka māte viņam bija pilnīgi balta, tēvs – nezināms. Pats kaķēns bija vienkrāsains – peļu krāsā. Ļoti liels individuālists. Nemīl, ka ņem rokās. Izņēmums ir mazdēls, kurš kaķi var staipīt, spēlēties, ņemt rokās – nekādas pretestības. Mikijs ir istabas kaķis. Viņam patīk staigāt pa sekciju, skapjaugšu un visu novērot. Suni iepļaukā kā tāds bokseris – pieceļas uz pakaļkājām un kā cilvēks iet sunim virsū, tad to iepļaukā, ka noskan vien, bet suns par to nav dusmīgs.
Ja kaķis prasa ēst, bet viņam uzreiz nedod, tad Mikijs kāpj uz sekcijas un grūž no tās ārā visu, ko vien var. Reiz pieliekamajā no galda nogrūda smago virtuves kombainu, tāpēc, ka tika tur iespundēts. Ja mājās kādreiz neesam vairākas dienas, nekad nekur kaķis «nepiešmucēs». Tad ēd minimāli un lieto savu spectualeti. Viņam patīk gulēt atpūtas krēslā dažādās pozās.»
«Kaķis, par kuru vēlos pastāstīt, ir ārkārtīgi skaists, interesants un neparasts. Viņu sauc Fika. Kaķa skaistums slēpjas viscaur sniegbaltajā, pūkainajā un garspalvainajā kažokā, uz kura fona spilgti izceļas debeszilās acis. Dusmu brīžos tās no zilām pārvēršas sarkanās. Fikam ir savs raksturs. Dažreiz viņam nepatīk, ka saimnieki to neklausa, un tad viņš mēdz, tā sakot, profilaksei, nokārtot savas dabiskās vajadzības šim nolūkam ne īpaši piemērotās vietās (sak’ citreiz zinās, ko nozīmē neievērot kaķa prasības). Ja kāds gribēs Fiku iekaustīt, kaķis parādā nepaliks, bet piemērotā brīdī iekodīs pāridarītājam kājā. Fikiņš prot arī «lidot». To viņš visai sekmīgi ir apliecinājis jau divas reizes, «lidojot» no mājas 5. stāva. Lai pamēģina to izdarīt vēl kāds!»
«Kaķene Čiepa ir pilntiesīga ģimenes locekle, jo kā viņa, tā mēs nevaram iztikt viens bez otra. Čiepai jau ir astoņi gadi, viņa ir gan māmiņa, gan vecmāmiņa. Viņa ir ļoti sievišķīga – vienmēr tīra un rūpējas par saviem kaķēniem. Čiepa ir apguvusi daudz un dažādas lietas, piemēram, pati var atvērt durvis, uzlecot uz roktura. Čiepa ūdeni dzer tikai no krāna. Viņa ir lieliska fotomodele. Vēl viņa ne no viena nebaidās, jo ļoti labi pieprot «karatē» mākslu un var sevi aizstāvēt gan no suņiem, gan kaķiem. Viņa tērpusies melnbaltā kažokā un līdzinās pirātiņam, jo vienai acij ir balta krāsa, bet otrai – melna. Čiepa lieliski spēj nomierināt cilvēku. Viņa uzlec man uz pleca vai iekārtojas klēpī un klusi murrā.»
«Manu kaķenīti sauc Melānija, bet es viņu saucu vienkārši par Melu. Viņa nav vēl pat pusgadu veca. Viņa ir ļoti mīļš kaķītis ar baltām ķepiņām. Mela ir mans «sargeņģelītis», kas izceļas ar savu graciozitāti. Katru dienu viņa stāv koridorā un skatās, kā es aizeju uz skolu, bet, kad nāku atpakaļ, viņa jau sagaida mani, un man nekas cits neatliek, kā vien samīļot Melu. Mana kaķenīte ir ļoti tīrīga. Viena no viņas mīļākajām nodarbēm ir aizstiepties līdz galda malai un ar ķepu noraust no tā dažādus gardumus. Melānija var lepoties ar savām ūsām, kas ir 7 cm garas.»
«Man ir istabas kaķenīte Minna, kurai pagājušajās Lieldienās piedzima kaķēni. Biju nolēmusi vairāk par vienu kaķi istabā neturēt, tādēļ viņiem bija lemts ceļš uz «jūrskolu». Bet viens, īsts viltnieks, pamanījās piedzimt vēlāk par pārējiem – naktī. Tā viņš kļuva par mūsu mājas iemītnieku un lutekli. Runcim Fredim pašreiz ir astoņi mēneši, un viņš ir 5,5 kg smags. Viņš ir gudrs, ļoti lēns, miermīlīgs un ziņkārīgs. Visvairāk viņam patīk laiski vāļāties krāsns tuvumā un ēst sauso barību, arī skatīties televizoru. Mīļākie raidījumi ir par dzīvniekiem un sportu. Fredis labprāt pozē, kad viņu fotografē.»
Šā kaķa vārds ir Aste. Tas tādēļ, ka viņam nemaz nav īstas astes – ir tikai maza, mīļa ļipiņa. Aste prot attaisīt gandrīz katras durvis. Parasti no rīta viņa attaisa manas istabas durvis, un tad kaut kas mīksts un pūkains uzveļas uz kājām. Kad ārā ir auksts, Aste guļ uz radiatoriem. Kaķis izskatās mierīgs un lēns, bet patiesībā tā nav. Ziemassvētkos ar egli un rotājumiem mums ir viens negals. Astei patīk kustināt spīdīgos bumbuļus. Viņai patīk spēlēties arī ar savu baldriānu pudelīti. Ja Aste arī nekļūs par avīzes Superkaķi, man viņš vienmēr būs un paliks mans Superkaķis.»
Mana superkaķa Mikija senči nāk no senās Ēģiptes. Tempļos siāmas kaķi sēdēja uz faraona naudas lādēm un apsargāja tās. Šie dzīvnieki bija apveltīti ar īpašām spējām. Viņi telepātiski spēja paziņot priesteriem par zagļu tuvošanos faraonu dārgumiem.
Senie ēģiptieši ļoti cienīja siāmas kaķus un nedaudz baidījās no viņiem pārdabisko spēju dēļ.
Mūsu siāmietis pārmantojis no senčiem visus tikumus. Viņa pamatnodarbošanās ir sargāt mieru un saticību ģimenē, taču aiz noslēpumainības plīvura slēpjas mistisks radījums. Viņš lasa mūsu domas, spēj redzēt, dzirdēt, nojaust daudz vairāk par cilvēkiem. Mikijs nekļūdīgi uzmin ģimenes locekļu slimās vietas, apguļas un savās dzirnaviņās samaļ sāpes, stresu, nepatikšanas.»
«Esmu Mika, ikdienā saukts par Mikiņu, Mīlulīti, Burbulīti u.t.t.. Dzīvoju pilsētā daudzdzīvokļu mājā, ēdu sauso barību, guļu baltos palagos un jūtos kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis. Saimnieki saka, ka es esot tāds, kā runcis Leopolds no filmas, jo pret visiem izturos draudzīgi. Arī man ir savi pienākumi, piemēram, katru vakaru jāiemidzina saimnieku bērni. Visi mājinieki mani ļoti mīl, un arī es visus mīlu. Grūti būtu atrast otru tādu laimes lutekli.»
«Manas mīlulītes vārds ir Pele – Peca. Viņa ir pelēka, bet acis – zaļas, šogad palika pieci gadi. Garšo sausā barība un piens, bet no kārumiem – banāni, jogurts. Ja pret viņu kāds izturas riebīgi, gluži tāpat izturas viņa. Pele prot arī «lidot», to izmēģinājusi no 3. stāva.»
«Esmu Mika, ikdienā saukts par Mikiņu, Mīlulīti, Burbulīti u.t.t.. Dzīvoju pilsētā daudzdzīvokļu mājā, ēdu sauso barību, guļu baltos palagos un jūtos kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis. Saimnieki saka, ka es esot tāds, kā runcis Leopolds no filmas, jo pret visiem izturos draudzīgi. Arī man ir savi pienākumi, piemēram, katru vakaru jāiemidzina saimnieku bērni. Visi mājinieki mani ļoti mīl, un arī es visus mīlu. Grūti būtu atrast otru tādu laimes lutekli.»
12 «Pjērs Rišārs ir manas omes rudais runcis. Man pašai ir tikai septiņi gadi. Pjēram garšo zivis. Viņam patīk gulēt pie klavierēm un plēsties ar citiem sētas kaķiem. Kaimiņos Pjēram ir sieva Mince un divi dēli: Žanis I un Žanis II. Abi dēli arī ir rudi. Vecāko Žani aiznesa uz dzirnavām ķert peles. Tikai tur viņš pazuda. Žēl…»
«Šis ir vienreizējs runcis vārdā Muris, kurš dzīvo laukos. Murim ir tikai astoņi mēneši, bet jau sver piecus kilogramus un ar viņu notikuši daudzi un dažādi atgadījumi. Muris ir paspējis padzīvot pilsētā un no piektā stāva balkona norāpties līdz trešajam. Laukos visus pārbaidījis, kad uz mēnesi pazuda. Viņam tīk pastaigāties un laukos ķert peles. Vēl Murim patīk, ka viņu mazgā, tikai nepatīk, ja gadās vēsāks ūdens.»
Mūsu ģimenes mīlule ir kaķene Mika. 1999. gada janvārī viņa svinēs savu 10 gadu jubileju.
Mika ir korpulenta (svars 9600 g), bet tomēr labprāt rotaļājas. Ir kaislīga medniece, otrā stāva dzīvoklī vairākas reizes ir noķērusi ziņkārīgos putniņus. Mīl kārtību, tīrību, pieklājību, no galda neko neņem. Rītos iztiekam bez modinātāja, pusseptiņos mūs pieceļ Mika, velkot segu nost vai uzmanīgi un maigi klapējot ar mīksto ķepiņu.
Dienā viņai patīk sēdēt uz palodzes un skatīties pa logu. Mika pavada un sagaida savus saimniekus koridorā. Vakarā viņai patīk ielekt saimniecei klēpī, mīļi pieglausties un «malt» dzirnaviņas. Kaķenei ir mīļas, lielas, labsirdīgas un zaļas acis. Galvenais, ka viņa prot noņemt stresu, palīdz pārdzīvot mūsu neveiksmes. Mēs viņu ļoti mīlam un rūpējamies par viņu.»
