Pasaules globālās problēmas nav mīti, par kuriem visi runā, bet neviens uz savas ādas nejūt.
Pasaules globālās problēmas nav mīti, par kuriem visi runā, bet neviens uz savas ādas nejūt. Tādas problēmas kā AIDS vai politiskie bēgļi nav tikai vienas dienas vai viena mēneša sarežģījums, jo starptautiskās sabiedrības dienas kārtībā šādi jautājumi jau ilgu laiku ir prioritāri. Arī «zaļā» ideja, lai gan ne visur atbalstīta, kopš 70. gadiem par sevi ļoti aktīvi atgādina. Par «zaļo» ideju arī atgādina tās pretinieki, kuru rīcība vienmēr vismaz no «Greenpeace» puses izraisa protesta akcijas.
Nedēļas sākumā ANO rīkotajā klimata konferencē Bonnā pasaules industriāli attīstītās valstis (Rietumvalstis) panāca kompromisu tā saucamā Kioto protokola par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanu jautājumā. Tas parakstīts 1997. gadā un paredz industrializētajām lielvalstīm līdz 2010. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izplūdi atmosfērā par 5,2 procentiem salīdzinājumā ar 1990. gada rādītājiem. Taču protokola parakstītāji līdz šim nebija spējuši vienoties par to, kā panākt šo gāzu emisijas samazināšanu. Par spīti nemitīgajiem protestiem no zaļo «jumta» «Greenpeace» puses (kā pirms, tā pēc konferences), Bonnā tomēr tika panākta vienošanās ar tādām svārstīgām valstīm kā Japāna, Kanāda, Austrālija, kuras pirms konferences apšaubīja Kioto protokola lietderību. Divdesmit pasaules bagātākās valstis Eiropas Savienības vadībā piekritušas piešķirt 410 milijonus ASV dolāru gadā nabadzīgajām valstīm, lai palīdzētu cīnīties ar klimatiskajām pārmaiņām. Tāpat valstis, lai gan atšķirīgos daudzumos, tomēr ir apņēmušās mazināt karbona dioksīdu, kura īpatsvars atmosfērā ir vislielākais no tā saucamo siltumnīcas efekta izraisošo gāzu grupas. Vienīgā valsts, kas atteikusies pievienoties Kioto protokolam, ir vecā, labā demokrātijas meka – ASV, kas turklāt ir lielākā atmosfēra piesārņotāja (aptuveni 40% ir ASV devums kopējā gāzu blāķī, kas ik gadu ieplūst Zemes atmosfērā).
Un šeit nu «zaļā» ideja apstājas. Vides aktīvisti, kā jau īsti aktīvisti, protams, kvēli protestē, bet «zaļā» ideja apstājas ASV klajā un ne tikai eiropietim nesaprotamā amerikāņu pragmatisma priekšā. Šī paraugvalsts uzskata, ka Kioto līgums ir netaisns pret tās ekonomiku, tādēļ to neratificēs. ASV pragmatisms nudien robežojas ar atklātu bezatbildību citu pasaules tautu priekšā. Līdzšinējā «zaļā» ideja sabrūk vienā mirklī, onkulim Semam pavicinot savu dolāru žūksni. Un atbildība nākamo paaudžu priekšā izrādās tikai tukšs dabas ētikas jēdziens, kam nav jēgas.
«Mēs ieradāmies konstruktīvi, un mēs domājam arī aiziet konstruktīvi,» dienu pirms Bonnas konferences noslēguma deklarēja Valsts sekretāra vietniece Pola Dobrianska. Destruktīvā ASV rīcība, neparakstot Kioto līgumu, konstruktīvi veicinās globālo sasilšanu. Ir vairākas neatgriezeniskas sekas, kas iestāsies (ir jau iestājušās) globālās sasilšanas rezultātā. Jūlija sākumā tika publicēts līdz šim pārliecinošākais pētījums, pēc kura prognozēm, nemainoties pašreizējai gāzu izplūdei atmosfērā, temperatūra varētu paaugstināties no 1 līdz 3,5 grādiem pēc Celsija. Sekas sīkāk neanalizējot, pietiek vien aprobežoties ar tradicionālajām prognozēm par okeānu sasilšanu, arktisko ledāju kušanu, biežām viesuļvētrām, augstām gaisa temperatūrām un citām ar klimata izmaiņām saistītām likstām, lai saprastu, par ko Džordža Buša administrācija būs vistiešāk atbildīga. ASV amorālā klimata politika, iespējams, starptautiski neko nemainīs, jo ir svarīgāki jautājumi par klimata problēmām, kas valstis var vienot vai šķirt. Tomēr «zaļās» idejas kontekstā ASV sevi definējusi kā autsaideru, turklāt naudīgu, kas šai pasaules ietekmīgākajai valstij ļauj uzspļaut uz «zaļo» aktivitātēm.
Ekologi mēdz runāt par tā saukto «izvārītās vardes» efektu. Tā būtība šāda: varde kā jau aukstasiņu abinieks pielāgojas apkārtējam siltumam. Ja to ieliktu katliņā ar ūdeni, zem kura palaista mērena uguns, varde pakāpeniski, saprotams, piemērotos augošajai ūdens temperatūrai, taču agrāk vai vēlāk tiktu sasniegts brīdis, kad varde ir tik tālu pielāgojusies šai ūdens temperatūrai, ka tā vienkārši ir izvārījusies. Gluži tāpat kā ar izvārīto vardi notiek ar cilvēci, kas intensīvi piesārņo atmosfēru. Karstums pastiprinās, cilvēks pielāgojas, taču kaut kad par sevi atgādinās tas brīdis… Vienīgi atšķirībā no vardes cilvēks it kā ir domājošs radījums. Kamēr daudzas pasaules bagātākās valstis strīdoties tomēr domās, kā novērst globālo sasilšanu, tikmēr ASV savā abinieciskajā vienaldzībā konstruktīvi turpinās piesārņot atmosfēru.
