Gruzija – daudzu latviešu sapņu zeme. Gruzija – zeme, kur aizraujas elpa nevis no karstuma, bet gan no grandiozajiem dabas skatiem, zeme, kur iekņudas sirdī no gruzīnu sirsnības un viesmīlības. Zeme, kur apreibt var ne tikai no vīna un čačas, bet arī gruzīnu brūnajām acīm un jokiem.
Katru reizi, ciemojoties Gruzijā, tā atklāj ko jaunu, pirms tam nepamanītu, nezināmu. Ar katru reizi satiktie cilvēki kļūst arvien mīļāki, arvien grūtāk ir šķirties, mierina vien apziņa, ka es, Gruzijas tūristu grupu vadītāja, drīz atkal būšu savā otrajā dzimtenē, kā smiedamies to jau dēvē mani gruzīnu draugi.
Pašiem – Sakartvelo
Paši gruzīni savu valsti dēvē par Sakartvelo. Gruzija ir šīs Kaukāza valsts rietumu nosaukums. Nosaukums Sakartvelo nāk no Gruzijas galvenā reģiona Kartli, kas Bizantijas un klasiskajos avotos ir pazīstams arī kā Ibērija. Tiek uzskatīts, ka krievu nosaukums Gruzya un rietumu nosaukums cēlies no persiešu apzīmējuma šai vietai “gurğān”, kas nozīmē “vilku zeme”. Tomēr ir vairāk nekā viena teorija par to, kā valsti sāka saukt par Gruziju.
Gruzīni ļoti lepojas ar savu valsti. Un kā nu nelepoties, ja jau Akmens laikmetā mūsdienu Gruzijas teritorija bijusi apdzīvota, un pat vēl no Paleolīta (Senā akmens laikmeta) saglabājies vairāk nekā 400 materiālo liecību. Turklāt Gruzija tiek uzskatīta arī par metalurģijas dzimteni, jo tieši tās teritorijā atrasti senākie līdz šim zināmie Vara laikmetā gatavotie metāla priekšmeti, piemēram, īleni un makšķerāķi.
Bet nu gan dosimies ceļā. Agri no rīta bez kādām problēmām iekāpuši lidmašīnā, jo visi esam vakcinēti, tāpēc nekādu aizķeršanos nav, jau pēc nepilnām četrām stundām nolaižamies Kutaisi lidostā. Latvijā ir karsts, esam pieraduši, bet Gruzijas karstums ir citāds – tāds dienvidnieciskāks, smalkāks, vieglāks. Ne bez bažām ejam uz lidostu, jo kas zina, ielaidīs mūs vai ne, ātri izstāvam rindu pasu kontrolē un smaidīgu jaunu cilvēku vēlējuma “Lai skaists pavadītais laiks Gruzijā! ” pavadīti jau esam sagaidītāju zālē. Tur jau ir viņš, mūsu gids Gogita, kurš platu smaidu sejā vēro atbraucējus, līdz ierauga mani, metas klāt un sagrābj lāča apskāvienā. Esam sen pazīstami, tāpēc tikšanās sagādā prieku. Atviegloti nopūšos, jo grupiņa laimīgi atvesta, visi esam ielaisti Gruzijā. Piedzīvojums var sākties.
Jau nedaudz kilometru no Kutaisi lidostas piestājam ceļmalas augļu tirgotavā, kur mūs sagaida večukiņš, kurs ne tikai tirgo arbūzus un kukurūzu, bet tepat arī nakšņo, jo nojumītē redzama saliekamā gulta. Paša mājele ir netālu, pie arbūzu lauka. Jautājam, vai tie arbūzi, ko tirgo, ir paša audzēti. Saņemam atbildi, ka viņa laukā vēl mazi, gatavi būs augustā, bet tagad te, Imeretijas reģionā, arbūzus ieved no Kahetijas, kur tie jau esot gatavi. Vīriņš veikli sagriež arbūzu, uz šķīvja gozējas ķirši, aprikozes, plūmes, turpat netālu, kairinošu smaržu izplatīdama, uz ugunskura vārās kukurūza, pie kuras arī pēc laiciņa tiekam. Nevar salīdzināt garšu ar pie mums nopērkamo kukurūzu. Ja aizvērtu acis, šķistu, ka ēdam vārītas cūku pupas. Gids Gogita no busiņa nāk ar plastmasas pudelēm, kurās ir viņa paša mājās gatavots vīns. Katrs sevi cienošs gruzīns vīnu un čaču gatavo pats! Lai arī esam ceļmalā, lai arī ik pa brīdim mums sveicinot uzpīpina garāmbraucošās mašīnas un kādu gardumu meklēt pienāk kārtējais klaiņojošais suns, bez tosta glāzi pacelt nedrīkst. Pirmais tosts vienmēr un visur ir pateicība Dievam. Arī šoreiz Gogita savā melodiskajā balsī pasakās Visaugstākajām par to, ka laimīgi esam ieradušies, ka esam satikušies, ka mums ir iespēja pacelt glāzes Dievam par godu. Pieēdušies, kājas izstaipījuši, arbūzu lauku apbrīnojuši un, ko nu liegties, arī nedaudz sareibuši gan no vīna, gan dienvidu gaisa, dodamies tālāk uz Batumi, kur būs mūsu pirmās naktsmājas.
Četras lietas, kur aizķeras skats un domas, braucot pa Gruzijas ceļiem. Pirmā – kur ceļa ielāpi? Esam pieraduši, ka pie mums jau pāris gadus pēc jauna asfalta ieklāšanas viss noklāts tumšiem ielāpiņiem. Te tādu nav. Asfalts kā asfalts, brauc kā pa galdu. Pārsteidzoši labi ceļi. Tā saucamie bāņi veidoti no betona plāksnēm, ļoti ērta braukšana, tikai nepārtrauktie knikšķi liecina par ceļa seguma savienojuma vietām.
Otrā – suņi, suņi, visur suņi. Šoferi tik uzpīpina pa ceļu skrienošam sunim, tas vai nu paskrien malā, vai šoferītis apbrauc ar līkumu. Klaiņojošo suņu daudz, bet visi čipēti, sterlizēti, tikai ļoti, ļoti izkāmējuši. Vēlāk jau turam pie rokas kādu maizes gabaliņu, jo nespējam pretoties viņu lūdzošajām acīm.
Treškārt, govis. Šķiet, ka esam Indijā, kā tādi svētie dzīvnieki tās cēli soļo pa pašu ceļa vidu, citas pat apgūlušās brauktuves vidū. Jautājam, kāpēc govis iet tieši pa ceļa vidu vai guļ uz asfalta, lai gan turpat malā ir pļava. Saņemam divas atbildes. Gruzija ir brīva valsts, un katrs var darīt, kā vēlas. Otra – vasaras karstumā govis nomoka knišļi, tāpēc tās iet pa ceļa vidu, kur pa abām pusēm kā tādi ventilatori garām brauc mašīnas, radot vēja plūsmu, pasargājot no knišļiem un karstuma. Trešā – asfaltam piemīt specifiska smarža, īpaši karstā laikā, kas nepatīk asinsūcējiem.
Ceturtkārt, netīrība. Kaut kādā veidā būtu gruzīni jāiepazīstina ar mūsu Cūkmenu. Lūk, šī ir lieta, par kuru sirds tiešām nosāp, jo ārpus pilsētām visas ceļmalas pilnas plastmasas pudelēm, maisiņiem, skārdenēm. Nevienu, izņemot mūs un citus tūristus, tas neuztrauc.
Brauc bez tehniskās apskates
Ceļā uz Batumi tālumā parādās kalni. Uz mūsu krieviski izdvesto “горы”, gids pasmejas: “это еще не горы!” Ik pa brīdim ceļmalā manām policijas auto, kas apturējušas kādu satiksmes dalībnieku. Raisās sarunas par ceļiem un noteikumiem te, Gruzijā. Izrādās, tikai pēdējos gados šoferus sāk kontrolēt, vai tie ievēro ātrumu, līdz tam katrs brauca, kā gribēja. Gids smejas, ka tikai pēdējā laikā jāsāk pierast, ka pie gājēju pārejas ir jāapstājas, ka tās nav tikai svītriņas uz asfalta. Tāpat nekādi gruzīni nevarot atcerēties piestāt pirms dzelzceļa pārbrauktuvēm. Atļautie ātrumi uz ceļiem ir dažādi – gan 50, gan 70, gan 90. Uz bāņa 130. Ja atļauto ātrumu nepārsniedz, tad neviens neaptur. To, vai braucēji piesprādzējas vai ne, kontrolē tikai viņu pašu atbildības izjūta. Ziemas riepas? Kas tās tādas? Tehniskā apskate jāiet tikai tiem, kuri pārvadā pasažierus, pārējie brauc, kamēr kust. Lielākā daļa mašīnu brauc bez ieslēgtiem lukturiem. Veicot apdzīšanas manevru, pretim braucējas sāk mirkšķināt ar lukturiem. Kā tas jāsaprot? Atbilde tāda – apdzinējs signalizē pretimbraucējiem: “Pavācies malā, braucu ātri un apdzenu.” Kas varētu draudēt par pārmērīgu ātruma pārsniegšanu? Nieka summa. Visi arī maksājot. Uz jautājumu, vai ceļu policistiem kukuļus dod, šoferis pārmet krustu: “Nedod Dievs! Tā vēl nonāksi cietumā!” Gruzijā ceļu policists, pirms pienāk pie mašīnas, ieslēdz uz pleca piestiprinātu video kameru, tā ieraksta sarunu. Tā policisti tiekot pasargāti no korupcijas un arī no goda aizskaršanas, ko varot sagaidīt no temperamentīgiem braucējiem. Arī vēlāk, braucot pa mazajiem kalnu celiņiem, kad vēlamies kādu apdzīt, šoferis uzpīpina, pabrīdinot, ka brauksim garām. Mūsu gids pasmejas, ka pirmo mašīnu tēvs viņam uzdāvinājis 12 gadu vecumā, bet uz 16 gadiem – dāvanā bijušas tiesības. Nekad mūžā neesot kārtojis autovadītāja eksāmenu, bet braucot jau 30 gadu. Tagad gan vairs neesot iedomājams nopirkt tiesības – milzīgi sodi, arī pašu pārdevēju var atlaist no darba. Pie mums populārais izteiciens “brauc kā tāds džigits” ir uz mēles arī tur vai katram gruzīnam. Ja kāds pabrauc garām, tad tā arī nosaka: “Tu re, kāds džigits! “
Skatoties uz apkārt valdošo, viegli pamanāmo nabadzību, īpaši ārpus pilsētām, vaicājam pēc algām. Vieslielākās algas esot policistiem. Lai neņemtu kukuļus. Bet vidējā alga valstī esot apmēram. 450 – 500 lari ( 1 eiro = 3.74 lari), pensijas apmēram 180 lari.
Zvana gida telefons, pēc īsas sarunas viņš vaicā, vai vēlamies piestāt Ureki, kur Melnās jūras krastu klāj melnās smiltis, kuras dēvē arī par magnētiskajām smiltīm. Uzskata, ka tām piemīt dziednieciskas īpašības. Gids esot sazvanījis savu brāli – viesnīcas īpašnieku, kurš ir gatavs atvēlēt uz laiciņu vienu numuriņu, lai latvieši var pārģērbties un iet nopeldēties. Brāļi un māsas, arī mammas gan viņam, šķiet, ir visās malās. Un tas neizbrīna, jo Gruzijā labus draugus uzskata par ģimeni un tā arī dēvē. Vēlāk bieži dzirdam, ka Gruzijā bez draugiem nekas nenotiekot, ja atlidošot tūrists viens pats un nebūs neviena pazīstama gruzīna, tad daudz kas paiešot gar degunu.
Iepriekšējā vakarā šajā reģionā bijusi vētra, tāpēc Melnā jūra mūs sagaida ar lieliem viļņiem, tomēr ūdens ir ļoti silts, pat nejūt starpību starp gaisu un ūdeni. Melnajās smiltīs grimst kājas, ievērojam arī gida padomu rūpīgi skatīties, kur ejam, jo daudzi ārstniecības nolūkos ierokas smiltīs, ka tikai galva paliek ārā. Ka neuzkāpjam! Jau pirmais vilnis ir nolēmis nogāzt mūs no kājām. Tā kā noturamies, tad otrs, atriebties vēlēdamies, nošļaksta mūs tā, ka peldēt iet vairs nav pat vērts, esam slapji. Peldēt arī nedaudz bīstami, vilnis atkāpdamies velk iekšā. Baltos cilvēkus pamanījuši, vietā, kur esam sabriduši ūdenī, ar kvadracikliem piebrauc glābēji. Ko var zināt ar tiem tūristiem.
Otrā lielākā pilsēta
Svaigi un smaidīgi mājam ardievas Ureki, lai dotos uz Batumi. Uh, tā kā jau pievakare, tad pa gabalu šķiet, ka redzam Lasvegasu. Gaismas zaigo debesīs un debesskrāpju stiklos, graciozi dejo krāsainas strūklakas, pat Melnā jūra kļuvusi par krāsaino, jo atspoguļo Batumi ugunis. Gids stāsta, ka viss šis krāšņums uzbūvēts dažos pēdējos gados. Kur vien braucam, redzamas jaunbūves, lai saskatītu ēku jumtus, kārtīgi jāatliec galva, ēkām apmēram 50 stāvu. Vietējie šo pilsētu tā arī dēvē – Gruzijas Lasvegasa.
Batumi ir otra lielākā pilsēta Gruzijā un Adžārijas reģiona galvaspilsēta. Batumi ir apvienots viss – vecpilsēta un augstceltnes, skaista, plaša jūrmala, plaši dārzi un pilsētas laukumi, ekstrēmais sports, izklaides parki, delfinārijs un jūras kruīzi.
Tūrisma bukletā lasām, ka Batumi ir liela pilsēta un, lai aptvertu tās plašumu un skaistumu, vislabākais to darīt no augšas. Tas iespējams, piemēram, no 55 metru augstā Batumi panorāmas rata vai braucot vagoniņā pa trošu ceļu. Braucot pa 2586 metrus garo trošu ceļu varēs apskatīt pilsētas ainavas, jūras un kalnu skatus. Tā kā Batumi ir ļoti daudz augstceltņu, skaistas ainavas no augšpuses var baudīt pat no viesnīcas numura vai uzbraucot uz restorānu 130 m augstajā Alfabēta tornī, kas pēc izskata atgāina DNS modeli un attēlo gruzīņu alfabēta 33 burtus.
Gids piestāj pie unikāla apskates objekta – čačas strūklakas, kura svētkos tiekot uzpildīta ar gruzīnu nacionālo alkoholisko dzērienu, ja tā var teikt, un tad katrs te var uzpildīt savu glāzīti. Varam tik iedomāties, kāda te droši vien ir drūzma pēc čačas devas svētkos. Ikdienā gan strūklaka stāv tukša un vientuļa.
Izsnaikstījuši galvas gar debesskārpjiem, izlasījuši visus burtus Alfabēta tornī, ejam uz pilsētas veco daļu. Ļoti viegli atrast, jo centrālās ielas vienā pusē 20. gadsimta sākumdaļas ēkas, otrā pusē – stiklotais un augstais 21. gadsimts.
Mazas ieliņas, aplupušas daudzstāvu mājas, tieši pāri ielai žūstoša veļa, burvīgi skvēri ar palmām un strūklakām, Batumi Drāmas teātris, baznīciņas, pieminekļi – vecā daļa apbur ar savu vienkāršību, ar savu kalponītes kautrīgumu. Un tiešām – jaunā pilsētas daļa liekas kā uzpūderēta bagāta mātes meita.
Ārkārtīgi fotogēnisks ir lielais strūklaku laukums, kas savieno pilsētu un pludmali. Skatienu piesaista delfīnam līdzīga stiklota ēka. Izrādās, tur esot pilsētas dzimtsarakstu birojs. Jā, tiešām, iekšā pamanām skaisti izdekorētus krēslus, ziedu virtenes, mazus galdiņus. Stilīgi. Tepat arī parks ar bambusu audzi, bērnu rotaļlaukumiem, skulptūrām, kafejnīciņām, suvenīru bodītēm.
Batumi bulvāris stiepjas gar jūras piekrasti un ir piepildīts ar pludmales bāriem, kafejnīcām, atrakcijām bērniem, kā arī krāsainiem ūdenskritumiem. Tas ir viens no garākajiem piejūras bulvāriem pasaulē un mūsdienās sasniedzis kopumā 7 km garumu. Mēs gan veicam pavisam nelielu gabaliņu pa bulvāri, jo mērķis ir Ali un Nino skulptūra, kas ir viens no Batumi simboliem. Skulptūras pamatā ir skumjais stāsts par puisi no Azerbaidžānas – Ali un Gruzijas princesi Nino, kas ir iemīlējušies un pārvar daudzas grūtību savā mīlestības ceļā. Pēc abu tikšanās drīz vien sākas karš un Ali tiek nogalināts. Katru dienu ik pa laikam abas skulptūras daļas uzsāk kustību viena otrai pretī, lai beigās izietu viena otrai cauri un atkal attālinātos.
Krustu šķērsu izstaigājuši Batumi, dodamies un netālo Kvariati ciematu, lai pārlaistu nakti. Bet pirms miega mūs tur gaidīs Adžārijas reģiona raksturīgie ēdieni vakariņās, vakarēšana un nakts pelde, visam pāri miegs, jūras šalkoņas ieaijāts.
Turpinājums nākamajā numurā
