Liepājas teātra aktieri Edgars Ozoliņš un Agnese Jēkabsone savu atvaļinājumu pavadīja Amerikā. Pirms ceļojuma paši plānojuši maršrutu, rezervējuši biļetes un viesnīcas, brīvdienās tam veltot pat astoņu stundu darbu, taču nenožēlo ne mirkli tam veltītā laika.
Pirmais šoks – ceļi
Edgars un Agnese ir aizrautīgi ceļotāji un katru gadu dodas kādā izplānotā braucienā. Pabūts Portugālē, Sardīnijā, Marokā pērn, šogad saņēmušies tālajam ceļam pāri okeānam. «Uz Ameriku gribējām jau sen, bijām cītīgi krājuši tam naudu,» stāsta Edgars. Ceļojuma kompāniju pakalpojumi ir dārgi, tāpēc aktieri visu darījuši paši. Plānojuši mēneša garumā ik dienu, kad nav bijis jābūt teātrī, un pa vairākām stundām. Pētījuši citu ceļojumu aprakstus. «Grūti gāja, bet visu bijām saplānojuši pa centimetram, kur jābūt katrā dienā, skatījāmies, cik katrā objektā varam pavadīt laiku, cik tālu viesnīca jāņem.» Tagad smejoties, ka var savu plānu pārdot citiem ceļotgribētājiem, jo viss pārbaudīts uz pašu ādas. Aizķeršanos nebija, tikai viens ceļš bijis slēgts un vajadzēja simt jūdžu vairāk nobraukt, nekā plānots, taču uz 4300 kilometriem 20 dienās tas šķitis nieks.
Ceļojums sācies ar lidojumu no Rīgas uz Parīzi, tad gandrīz 12 stundu lidojums uz Sanfrancisko. «Izkāpām vakarā, mazliet apjukuši, Sanfrancisko un iesēdāmies mašīnā, ar ko arī veicām visu ceļojumu,» stāsta Edgars.
Ceļi Amerikā ir milzīgi – sākotnēji bijis pat bail pārvietoties pa tiem. «Visi tur vālē kā traki. Sākumā bija arī problēmas ar navigāciju, kas nesaprata piecstāvīgos ceļus ar daudziem riņķiem un joslām. Visa tik daudz un milzīgs, apkārt nakts, bet kaut kā tikām ārā.»
Līdz ar rītu nākusi arī atskārsme, kā viss izskatās, un devušies uz pirmo apskates objektu – Josemītu nacionālo parku (Yosemite National Park). «Viens no lielākajiem un skaitākajiem dabas parkiem Amerikā, pavadījām tajā divas ar pusi dienas. Mums maršrutā bija četri pieci dabas parki, gribējām vairāk dabu apskatīt.»
Jābaidās no lāčiem
Redzētos skatus grūti atstāstīt, pirmajos mirkļos fotografēts viss pēc kārtas. «Beigās saproti, ka īsti nav jēgas bildēt, jo nevar saprast tos reālos izmērus, kas dabā valda. Esmu daudz ceļojis, bet nekad nav bijis tā, ka acs nespēj uztvert redzēto informāciju. Neredzi ne galu, ne malu.»
Dabas parkos izstaigājuši taku takas, daudzas no tām bijušas piemērotas arī invalīdiem. «Protams, ir arī sarežģītākas, kur bezmaz vai ar ekipējumu jādodas.» Edgaram augstums diez ko nepatīk, turpretī Agnese uzkāpusi arī kādā klintī. Vienā no parka stūriem apskatīti arī pasaulē lielākie koki – sekvojas. Nakti jaunieši pavadījuši dabas parkā teltī. «Tur visur ir kempingi, kas, protams, iepriekš jārezervē, jo tūristu pieplūdums ir nereāls un, ierodoties bez rezervācijas, var nākties mērot vēl 200 kilometru, lai atrastu naktsmājas.» Pie «jebkura koka» palikt nevarēs, jo apkārtnē mīt lāči. Josemitu parkā blakus katrai telts vietai bijis seifs, kurā jāsaliek visa pārtika, ja ne – lācis to saodīs un būs klāt. «Pat zobupastu, ko viņš var saost kā ēdienu. Tur bija daudz bilžu, kurās parādīts, kā lāči «izvarojuši» mašīnu.» Vēl grūtāk gan bijis sadzīvot ar mainīgo klimatu – pa dienu termometra stabiņš kāpj pāri 40 grādiem, naktī gaisa temperatūra nokrītas vien līdz pieciem grādiem virs nulles. Pirmajās naktīs abi ceļotāji nosaluši.
Ceļotājiem patīk, kā mainījušies reģioni – pabrauc simt kilometru tālāk no kalniem, un sākas klajš tuksnesis. «Kontrasti lieli. Lai arī sākotnēji bija doma braukt pāri visai Amerikai, izlēmām par labu šim reģionam, jo tur ir skaistākā daba. Riņķis, ko apbraucām, – Sanfrancisko, Lasvegasa, Losandželosa un atpakaļ gar piekrasti uz Sanfrancisko.» Redzējuši Amerikas augstāko un zemāko punktu. Augstākā ir Vitnija virsotne, zemākais punkts Nāves ieleja – 84 metri zem jūras līmeņa. Nāves ielejā viss ir miris – apkārt tikai sausa zeme un putekļi. Tur reģistrēta arī augstākā gaisa temperatūra – vairāk nekā 56 grādi. Lielais karstums Nāves ielejā uznācis, kad jaunieši jau bijuši Lasvegasā – sākušies ugunsgrēki un nepanesams karstums. «Ilgi laukā nav patīkami uzturēties,» atzīst Edgars.
Nospēlē piecus dolārus
Pavisam ceļojuma laikā pabijuši četros štatos – Kalifornijā, Nevadā, Jūtā un Arizonā. Nokļūstot Lasvegasā, kas ir izklaides pilsēta tuksneša vidū, atkal pārsteigusi satiksme – septiņas joslas gājušas vienā virzienā, uz šosejām «visi brauc kā slimi – ātrums ne mazāks kā 140 kilometru stundā».
Lasvegasā izstaigāta galvenā iela, kur atrodas slavenie kazino un viesnīcas. Katrā viesnīcā bijis pa kazino, kam galu nevar redzēt, – manījuši spēlētājus, kas vakarā sēž un rausta kloķus un no rīta joprojām dara to pašu. Jaunieši arī iemēģinājuši roku azartspēlēs. «Bet tie automāti saprot – ja dod tikai dolāra banknotes, nav vērts ļaut ko laimēt, jāsavāc tik papīrītis,» smaida Edgars. Atdevuši spēļu automātam piecus dolārus, lai varētu atķeksēt, ka azartspēles izmēģinātas, un devušies tālāk.
Lasvegasā pavadījuši trīs dienas, tālāk ceļš veda uz Cionas nacionālo parku (Zion National Park), kas pārsteidza ar interesantajām klinšu formām, aizām un virsotnēm. «Visas bildes jāfotografē panorāmas stilā, jo citādi fotoaparāts nespēj paņemt to skatu.» Šajā parkā Agnese arī uzkāpusi «Angels landing» virsotnē – augšup jāiet, turoties pie ķēdes.
Ir arī klaburčūskas
Nākamā pietura bijusi Braisas kanjona nacionālais parks (Bryce Canyon National Park) Jūtas štatā. «Šis bija mans mīļākais dabas parks – vizuāli ļoti baudāmi skati. Lielais kanjons ir episks,» atklāj Edgars.
Lielais kanjons kā jau Lielais kanjons, nosmej Edgars, atzīstot, ka sajuties pavisam maziņš dabas priekšā. Vieni no lielākajiem putniem pasaulē – kondori – tur izskatās kā zvirbuļi. Saulriets Lielajā kanjonā bijusi īsta gaismu spēle ar ēnām – skats nepārtraukti mainījies. Dabas parkā kursējis autobuss, kas piestājis noteiktās pieturās – tas ir daudz izdevīgāk, nekā pārvietoties ar savu auto.
Ceļotājus pārsteidzis arī nakts iestāšanās ātrums – jau pulksten astoņos necaurredzama melna tumsa. «Bija paredzēts, ka paliksim kempingā, bet nevarējām atrast, bija ilgi jābrauc jau pa pieminētajiem vientuļajiem kalna ceļiem, kur visur zīmes, ka esi lāču teritorijā. Iebraucot beidzot kempingā, tikai ar mašīnas ugunīm pirmo reizi redzējām zīmes, kas brīdina ne tikai par lāčiem, bet arī klaburčūskām,» stāsta Edgars. Piebraucot pie savas vietas, sapratuši, ka tur dzīvos vieni paši – pārējie kemperi atradušies otrā parka pusē, nostāk no lāču teritorijas. «Izkāpju ārā, celšu telti un ieraudzīju lāču pēdas,» atminas aktieris. Tad arī sapratuši, ka tur nepaliks.
Pie visa vainīgas zemestrīces
Kā pēcāk Amerikas ceļotāji noskaidrojuši Sanfrancisko Zinātņu akadēmijā, reģions ir tik skaists un neparasts tieši seismiskās aktivitātes dēļ. Proti, šis ir zemestrīcēm bagātākais rajons, tās notiek nepārtraukti. Iedzīvotāji tās var pat nemanīt, taču tā veidojas neatkārtojami dabasskati. Paši ceļotāji seismiskās aktivitātes nav jutuši.
Ļoti neparastas bijušas arī sarkanās klintis un alas, kurās, sākoties lietum, saplūst ūdens, tādēļ ik pa gabalam novietotas trepes, lai droši varētu no alām izkļūt. «Dabas dēļ ir vērts šo reģionu apmeklēt.»
Ar savu auto ceļotāji tālāk devušies pa kādreiz slaveno 66. ceļu, kas savieno Losandželosu ar Čikāgu. «To bieži var redzēt vecajās amerikāņu filmās,» zina teikt Edgars. Blakus vecajai šosejai uztaisīta jauna, bet ir posmi, kur var nobraukt no lielceļa un doties pa vēsturiskajām pilsētiņām, kas sagaida ar senajiem auto, seno apbūvi, kļūstot par tūristu iecienītiem objektiem.
Tetovēti meksikāņi
Tūristu iecienīts galamērķis ir Losandželosa, kurā Edgars un Agnese gan pamatīgi vīlušies. «No pilsētām vislabāk patika Lasvegasa. Sanfrancisko vizuāli bija pievilcīgākā, bet cilvēku masas, noziedzība un bezpajumtnieki darīja to ļoti nepatīkamu. Losandželosā ļoti neattīstīts metro, pat policistiem bail iet lejā. Normāli cilvēki brauc ar mašīnu, jo degviela ir gandrīz par velti. Visi sēž savos milzu džipos, ar sabiedrisko nepārvietojas,» novērojis Edgars. Pirmās dienas aktieri braukuši ar metro, bet, kad regulāri pretī sēž tetovēti meksikāņi, kam sejā rakstīts, ka daudzi gadi «atsēdēti», nosprieduši – labāk ar autobusu. Izbraukuši arī ar ekskursiju autobusiem. Apskatījuši «Dolby» teātri, kur pasniedz «oskarus». Teātris atrodas uz slavenā Holivudas bulvāra, kur ir arī Zvaigžņu aleja ar slavenu aktieru vārdiem, roku nospiedumiem, redzējuši slavenību mājas aiz lieliem žogiem. Apkārt daudz betmenu, zirnekļcilvēku un džoniju depu, kuri par naudu gatavi kopā nobildēties. «Cilvēku masas nenormālas, paiet nevar, visapkārt «bomži» un cilvēki, kas gatavi tevi apzagt, jo viņi zina, ka tur ir tūristu masas ar naudu. Pilsētā ar 17 miljoniem iedzīvotāju ar to jārēķinās. Aizbraucām arī līdz Losandželosas centram, kas bija tukšs un kluss, jo neviens nezina, kas tur ir, tas nav ne ar ko slavens,» norāda Edgars. Arī pie slavenās Holivudas zīmes piekļūt nav iespējams – visapkārt privātā zeme, naktīs tā vairs netiek izgaismota, jo apkārt sacelto villu īpašniekiem gaisma traucē gulēt. Izbraukuši arī pa slaveno Beverlihilzas rajonu, ko reiz skatījuši populārajā jauniešu seriālā «Beverlihilza 90210». Apskatījuši slavenās Santa Monikas un Malibu pludmali. «Pilsētas ne tuvu nestāv klāt tam, kāda ir daba,» viedokli nav mainījis Edgars. Prom no lielpilsētas devušies pa ceļu gar Kluso okeānu, bet viņiem nepaveicās ar laiku – dūmaka nav ļāvusi izbaudīt skatu. Ceļš kalnains, bija jābrauc ļoti lēni.
Dienu iepriekš nokrīt lidmašīna
Ceļojumu Edgars un Agnese beidza vietā, no kurienes sāka, – Sanfrancisko. Izmetot riņķi pa Ameriku, atgriežoties apmeklējuši slavenākos apskates objektus – Alkatrazas cietumu, Zelta vārtu tiltu (Golden Gate Bridge), līkumainās ieliņas un lielāko ķīniešu kvartālu Amerikā. «Tieši tagad skatos seriālu par Alkatrazu, šis bija viens no kārotiem apskates objektiem,» atzīstas aktieris. Kuģītis tūristus uz salas nogādā ik pēc 20 minūtēm, bet braucieni laikus jārezervē, jo gribētāju ir daudz. Nekādas īpašas sajūtas cietumā neesot bijušas, bet pamanīts interesants uzraksts: «Pārkāpjot noteikumus, tu nonāc cietumā; pārkāpjot cietuma noteikumus, tu nonāc Alkatrazā.»
Ar kuģīti nokļuvuši ne tikai Alkatrazā, bet arī apskatījuši Zelta vārtu tiltu no apakšas. Bijuši arī uz slavenākās Sanfrancisko ielas – Lombarda ielas, kas ir stāvā kalnā un ļoti līkumota.
Staigājot par ķīniešu kvartālu Sanfrancisko, Edgaram un Agnesei nācās piedzīvot filmu cienīgus skatus, kad cilvēki uz ielas apstājas un skatās televīziju, jo noticis kas neparedzēts. Dienu pirms mājupceļa nokritusi lidmašīna – atcelti visi lidojumi, aktieri bijuši pārliecināti, ka arī viņu lidojums tiks atcelts, tomēr tā nenotika. Sadegušā vraka atliekas izlidošanas brīdī vēl bijušas redzamas uz skrejceļa. «Tas lidlauks ir jocīgs. Atrodas pie līča, un, laižoties lejā, arī bija sajūta, ka nolaidīsies ūdenī. Tad pēkšņi atsitas pret skrejceļu. Avarējušās lidmašīnas pilots bija neveiksmīgi aizķēris malu,» zina Edgars. Jaunieši dzīvojuši tuvu lidostai – ja būtu bijuši viesnīcā, noteikti redzētu avāriju.
Drēbes gandrīz par velti
20 dienās apskatījuši vairāk nekā līdz šim visā mūžā, neslēpj Edgars. Iepriekš nav ticējuši, kad teikts – pilsētās nav ko darīt. «Katrai pilsētai bijām iedalījuši trīs dienas, kas bija reizēm par daudz, bet atradām, ko darīt – kaut vai pa veikaliem pastaigāt, jo drēbes gandrīz par velti, salīdzinot ar Latviju. Arī degviela maksā vien 54 santīmus litrā, lai gan amerikāņi ļoti «sacepušies» – ne jau mašīnām lieli motori, bet degviela par dārgu,» smej Edgars. Trakākais bijis nobraukt ap 500 kilometru dienā, taču ceļi esot kā spoguļi, bauda braukt. «Remonti notiek naktīs, jo zina, ka cilvēki pa dienām pārvietojas. Vienā vietā bija ceļš tāds pats kā pie mums labākais – un pie divām bedrēm pielikta zīme «Uzmanieties! Slikts ceļš!», klāt atvainošanās,» brīnās Edgars.
Nākamais ceļojums varētu vest Francijas virzienā, lai arī Parīzē Edgars jau bijis. «Ceļot varam tikai izteiktajā tūrisma sezonā, kas sakrīt ar teātra atvaļinājuma laiku. Tālākiem ceļojumiem Āzijas, Dienvidamerikas virzienā jāpakrāj atkal naudiņa.» ◆
