25. marts latviešiem – Māras diena. Pavasarīgā labestības diena. Bet jau gadu desmiti to aptumšo kā latviešu tautas iznīcības dienu.
25. marts latviešiem – Māras diena. Pavasarīgā labestības diena. Bet jau gadu desmiti to aptumšo kā latviešu tautas iznīcības dienu.
Gadiem ejot, mainās mūsu tautas paaudzes. Esam kļuvuši veci, izmocīti, un pat ļoti drīz vairs nebūs neviena, kam pajautāt, no kā uzzināt patiesību. Paliks daudz neziņas plīvura klāta, neuzrakstīta. Aizvien bālākas kļūst atmiņas par bijušo. Mūsu tautas sūros likteņus tagad cenšas izkliedēt mežonīgie Rietumi ar savu visatļautību un košo reklāmu, tādēļ mācību iestādēm ir jāaicina vēl dzīvie, nāves mokas pārcietušie, pastāstīt par izmisuma pilnajiem ceļiem. Tās būs labākās patriotisma audzināšanas stundas.
Ir vēl Latvijā mātes, kas izraudātām acīm lūkojas tālumā, kas vēl gaida savus dēlus no Sibīrijas plašumiem. Vēl šodien, ejot pāri dzelzceļa sliedēm, dzirdam, kā tās runā, atgādina kopīgās sāpes, atmiņas. Tuvojoties vēlēšanām, daudzi varas vīri jutās neomulīgi. Pat ja represētie viņiem vairs neko nepārmet un nelūdz, izsūtīto kroplie stāvi vien ir kā jautājums un atgādinājums par reiz pāri nodarīto.
Palūkojoties uz pirmsvēlēšanu reklāmām un ieklausoties partiju solījumos, tā vien šķita, ka teju, teju mūs sagaida dzīve paradīzē, bet pēc vēlēšanām, pie varas nākot, solītāji kļūst kurli un akli. Solījumi tiek aizmirsti.
Gadi rit, un pārdzīvoto šausmu liecinieku paliek arvien mazāk. Tā nesen no dzīves šķīrās represētais vecais jelgavnieks Žanis Goba. Vai viņa sūrais dzīves ceļš paliks tikai tuvinieku atmiņās? Vai to uzzinās arī jaunā paaudze?
Ausīs skan pirms dažiem gadiem 25. marta piemiņas pasākumā tautfrontieša Cābeļa teiktie vārdi: «Mūsu uzdevums ir līdz galam atmaskot necilvēcības būtību, pateikt patiesību visiem, kas mums līdzās, un atstāt šo patiesību nākamajām paaudzēm nesagrozītu.»
