Par ES dzirdēts gana, taču daudziem joprojām nav saprotams, kādi juridiskie mehānismi vada nu jau 27 Eiropas valstu savienību. Lūk, neliels ieskats ES varas struktūrās.
Par ES dzirdēts gana, taču daudziem joprojām nav saprotams, kādi juridiskie mehānismi vada nu jau 27 Eiropas valstu savienību. Lūk, neliels ieskats ES varas struktūrās.
Eiropas Parlaments jeb tautas balss
Tā īsi var definēt šo struktūru. ES dalībvalstu iedzīvotāji ik pēc pieciem gadiem to ievēl, lai tas pārstāvētu viņu intereses. Pašlaik parlamentu veido 732 deputāti no 25 ES dalībvalstīm. Viņiem 2007. gada sākumā pievienojās 35 rumāņu un 18 bulgāru eirodeputāti. Parlaments trīs reizes mēnesī rīko sanāksmes ES mītnes zemes Beļģijas galvaspilsētā Briselē. Bet vienreiz mēnesī visi deputāti kopā ar palīgiem dodas uz Francijas pilsētu Strasbūru. Tā kā šādas pārcelšanās izdevumi ir mērami daudzos simtos miljonu euro, pēdējā laikā arvien skaļākas kļūst balsis par šādas prakses pārtraukšanu.
Eiroparlamenta galvenais uzdevums kopā ar ES Padomi ir izdot tiesību aktus, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšlikumiem. Parlaments un Padome kopīgi pieņem arī ES vairāk nekā simts divdesmit miljardu eiro gada budžetu. Tāpat kā pārējās ES iestādes, arī parlaments strādā 22 oficiālajās ES valodās.
ES Padome – valstu pārstāvniecība
Faktiski to var saukt par dalībvalstu balsi. ES Padome kopā ar parlamentu ir atbildīga par dalībvalstīm saistošu tiesību aktu izdošanu, ES ārpolitiku, drošības un aizsardzības politiku, kā arī pieņem svarīgākos ES lēmumus par tieslietu un cilvēku brīvības un tiesību jautājumiem.
To veido visu ES valstu valdību ministri. Katrai noteikts balsu skaits, kas atbilst valsts iedzīvotāju skaitam. Pašlaik panākts kompromiss, lai balsu sadalījumu pielāgotu par labu mazākām valstīm. Padome lielāko daļu lēmumu pieņem ar balsu vairākumu, bet īpaši jutīgās jomās tam jābūt vienprātīgam. Valdību vadītāji līdz pat četrām reizēm gadā tiekas tā saucamajās galotņu sanāksmēs, ko sauc par Eiropadomi. Tajās tiek noteikta vispārējā ES politika.
Eiropas Komisija – kopīgām interesēm
Pareizāk būtu sacīt, ka tā paredzēta dalībvalstu kopīgu interešu veicināšanai. Komisija pārstāv un aizstāv ES kā vienota veseluma intereses, un tās uzdevums ir sagatavot Eiropas tiesību aktu projektus, vadīt ikdienas darbu un uzmanīt, lai visi ievērotu ES līgumu nosacījumus un likumus. Eiropas Komisijā ir pa vienam dalībniekam no katras ES valsts (izņemot Bulgāriju un Rumāniju). Lai gan tos ieceļ valdības, tie pakļauti Eiropas Parlamentam un tam arī atskaitās par savu darbu. Katras dalībvalsts komisārs ir atbildīgs par noteiktu ES kopējās politikas jomu. Šajā darbā viņiem palīdz aptuveni 25 000 civildienesta ierēdņu, no kuriem lielākā daļa strādā Briselē.
Tiesiskuma nodrošinājums
Par to ES mērogā gādā Eiropas Kopienu tiesa jeb vienkārši tiesa. Tās uzdevums – lai visās ES dalībvalstīs pieņemtie tiesību akti tiktu vienādi traktēti, vienlaicīgi nodrošinot to vienādu piemērošanu. Kopienu tiesa izveidota jau 1952. gadā ar Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu. Tā pilnvarota risināt juridiskos strīdus gan starp dalībvalstīm, ES iestādēm, uzņēmumiem, gan arī privātpersonām. Tiesa atrodas Luksemburgā, un tajā darbojas viens tiesnesis no katras dalībvalsts. Lai nodrošinātu efektivitāti, tiesā reti piedalās visi tiesneši, tāpēc izveidota virspalāta ar 13 tiesnešiem un palātas, kurās ir pieci vai trīs tiesneši.
Konstitūcija
2004. gadā Eiropadomes sanāksmē ES valstu vadītāji vienojās par ES Konstitucionālo līgumu, kura oficiālais nosaukums ir “Līgums par Konstitūciju Eiropai”. Šā gada beigās Romā ES valstu vai valdību vadītāji to parakstīja, tomēr tas vēl nav stājies spēkā, kamēr dokumentu nav apstiprinājušas visas 27 dalībvalstis. Sākotnēji bija paredzēts, ka līgums stāsies spēkā 2006. gada 1. novembrī, tomēr 2005. gadā pret to referendumos nobalsoja Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji.
Pašlaik šīs divas “pret” balsis” rada diezgan lielu neskaidrību par to, kas notiks ar Konstitucionālo līgumu. To jau ratificējušas Austrija, Grieķija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Ungārija un Vācija.
