Iespējams, Jelgavu tās tradīciju un kordziedāšanas kultūras dēļ varam dēvēt arī par kora mūzikas pilsētu, lai gan patiesībā šādi koncerti te tik bieži neskan.
Iespējams, Jelgavu tās tradīciju un kordziedāšanas kultūras dēļ varam dēvēt arī par kora mūzikas pilsētu, lai gan patiesībā šādi koncerti te tik bieži neskan. Pagājušajā nedēļā Zemgales sirdī uzstājās viens no spožākajiem mūsu kordziesmas nesējiem pasaulē – Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā.
Tikšanos jo saviļņojošu vērta tas, ka programmu caurvija Friča Bārdas dzeja – trīs skaņražu interpretācijā. Ja atceramies, F.Bārdas lirika aktīvi pārtapa mūzikā 20. gadsimta sākumā, piemēram, Jāzepa Vītola daiļradē. Dažbrīd liekas, vai mūsu spriegajā un asajā laikmetā F.Bārdas smalkajai dzejai maz ir vieta? Izrādās – dzejai nevar pielikt klāt nekādu mērvienību, jo tā spēj pārveidoties visdažādākajos skaņurakstos, saglabājot savu īpatnību.
Romantiski trauslo, dažbrīd ironiski ķircinošo, nedaudz fantastisko F.Bārdas “dzejas nervu” kā sev radniecīgu un vajadzīgu ir saklausījuši Jānis Lūsēns, Valts Pūce, Pēteris Butāns. No “vītoliska” atturīguma līdz kvēlai ekspresijai – tā vēlētos raksturot šīs programmas muzikālo izteiksmi. Dūmakaini smalkas, tautiskas noskaņas raisījās J.Lūsēna dziesmās “Nakts un sapņi”, “Zilā stunda”, “Tavs gaišais sej”s” (pēdējā – “a cappella”). Visas trīs kora dziesmas izturētas klusinātā dinamikā, vien ceturtajā “Lielākās ilgas” himniski kvēlāks, dinamiski spējāks skanējums. Nevienu atskaņojuma brīdi Latvijas Radio koris necentās pasvītrot savu meistarību – tā vienkārši ir! J.Lūsēna dziesmās ar F.Bārdas dzeju pie klavierēm bija Aigars
Reinis. Pavisam cits skats uz latviešu romantikas vēstnieka dzeju bija V.Pūcem. Asāks ritmos, varbūt tiešāks redzējumā (“Con sordino”, soliste Inga Martinsone, “Vakars”), it kā līdziniece Jāņa Ivanova vokalīzēm “Asniņu dziesma” (soliste I.Martinsone) skanējuma un tehniskās sarežģītības ziņā, ko Latvijas Radio koris veica apskaužamā vieglumā un grācijā. Grotesku, fantastiku saklausīju kompozīcijā “Sapņu burvis” asprātīgā čukstu un dziedājumu vienībā. Vienmēr esmu apbrīnojusi diriģenta S.Kļavas prasmi izvēlēties repertuāru, to saskaņot un spoži izpildīt, rādot filigrānu diriģēšanas tehniku. Kā V.Pūces, tā Pētera Butāna opusu atskaņojumos viscaur smalkjūtīgs, korekts bija ansambļa “Tango sin quinto” sniegums (Raimonds Melderis – vijole, Artūrs Noviks – akordeons, Romāns Vendiņš – klavieres, Jānis Stafeckis – kontrabass). Gan ar jūsmīgu patosu piesātinātas, gan askētiski liriskas, maigas, izteiksmē spilgtas, klausītājus līdzdarboties atraisošas – tā var raksturot sešas P.Butāna dziesmas (solistes Ilze Bērziņa, Elīna Libauere) ar F.Bārdas vārdiem. Atmiņā paliek visas, jo tajās ir šā laika pulss. Šķiet, publiku saistīja “Mīlestības dziesma” (koncerta programmai bija dots šāds nosaukums), “Brālis mēness”, ko kolektīvs atskaņoja arī piedevās. Sarīkojumam labu un atbilstošu noskaņu (“Mīlestības dziesma” izskanēja 16. novembrī un bija Latvijas Republikas proklamēšanas dienas 89. gadskārtas velte) sniedza režisora Uģa Brikmaņa dzejas lasījums un programmas vadīšana.
