«Te tev nav nekādi Tatri,» klusībā pie sevis novelku, tverot Dolomītu Alpu neaprakstāmi skaisto realitāti. Brīžam spuraini un asi kā vējā jaukti mati, brīžam strupi kā pirksti, bet pamatīgi un tinušies dažādu nokrāsu plīvuros.
“Te tev nav nekādi Tatri,” klusībā pie sevis novelku, tverot Dolomītu Alpu neaprakstāmi skaisto realitāti. Brīžam spuraini un asi kā vējā jaukti mati, brīžam strupi kā pirksti, bet pamatīgi un tinušies dažādu nokrāsu plīvuros. Tomēr visu cieņu Tatriem, kuri vienmēr atsauks atmiņā iemīlēšanos kalnos. Bez tā nebūtu šīs vasaras piedzīvojuma Ziemeļitālijā no 7. līdz 17. jūlijam.
Kad pērnās vasaras tveicīgajās jūlija dienās izkāpelējām Augstos Tatrus Slovākijā, iepazinām ne vien nogurumu, sāpošas kājas, bet arī fantastisku augstuma dimensiju, klusumu un mieru, un, ko nu slēpt, nelielu devu adrelanīna un gandarījuma par pievārētajām virsotnītēm nedaudz pāri 2000 metru atzīmei, kopā ar vīru sapratām, ka kalni kļuvuši par mūsu ģimenes “meku”, kur atgriezties. Loģiski arī šā gada atvaļinājumu plānojām pavadīt krietni augstu virs jūras līmeņa. Es būtu apmierinājusies ar pērnajām takām, taču Kasparam pa galvu maisījās kas nopietnāks.
Tā realitāti sāku apjaust pamazām – ik pa brīdim epastā ieripoja kāds kalnu ceļojuma apraksts, vīrs sarunās aizvien biežāk pieminēja Alpus, taču pa īstam saprašana radās, kad viņš Rīgā atrada klinšu kāpšanas sienu (aizņemtības dēļ pati to izmantoju tikai dažas reizes) un mūsu kapitālu papildināja ekipējums: sistēmas, aizsargķiveres, karabīnes, pašdrošināšana, trekinga nūjas, ērtas mugursomas un citi elementi, kam pat īsti nosaukumus nezinu. Arī ceļojuma galamērķis – Kortīna d”Ampeco (Cortina d”Ampezzo) Itālijā – ir vīra izlolots. Man atlika “pekelēties” līdzi un paļauties, ka nolūkotās “Via Ferrata” takas sniegs kāroto piepildījumu un baudījumu, neizraisot briesmas dzīvībai un veselībai. To, ka būs skaisti, jau zināju!
Par “Via Ferratām” (tulkojumā – dzelzs ceļi) precīzi zina stāstīt kāpšanas specs Kristaps Liepiņš interneta mājas lapā Adventurerace.lv. Tās parādījās Dolomītos, lai padarītu kalnus vieglāk pieejamus cilvēkiem, kuri aizvien vairāk sāka nodarboties ar alpīnismu, taču “Via Ferrata” straujā attīstība notikusi tieši Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kad tika ierīkoti vairāki lieli ceļi, pa kuriem pārvietojās armijas daļas, piegādāja ieročus un munīciju. Abu pušu karavīri ierīkoja aizvien vairāk taku, pa kurām piekļūt stratēģiski svarīgām pārejām. Pēc kara alpīnisti atgriezās šajos kalnu rajonos un atklāja, ka, nedaudz pielabojot vietām cietušās trases, tās iespējams izmantot, lai veiktu pārgājienus uz vēl neapgūtajām virsotnēm. Arī tūristi labprāt izmantoja šos ceļus kalnu pastaigām, jo pakāpieni, kāpnes un troses pamatīgi tās atviegloja un padarīja pieejamākas vietas, līdz kurām nokļūšana saistījās ar lielu risku.
Kāpšanai pa “Via Ferrata” ir vairākas grūtības kategorijas. Par objektīvām briesmām dzelzs takās uzskatāmas brūkošas klintis, akmeņu nogruvumi, sarūsējušas, bojātas margas un metāla troses, trūkstoši “Via Ferrata” elementi, ledus un sniegs, pēkšņi slikti laika apstākļi, zibens briesmas, taču, ievērojot piesardzību un pareizi lietojot ekipējumu, kāpšana Dolomītos var izvērsties par vienreizēju piedzīvojumu.
Ceļā vairāk nekā 2000 kilometru
Jau tradicionāli braucienam gatavojāmies ar savu ne gluži izcilo, bet uzticamo auto. Negribējās doties arī vieniem, bet potenciālie līdzbraucēji cits pēc cita atkrita. Kompanjonu dabūjām internetā un īsto! Krasts (kā mēs viņu saucām) izrādījās kaislīgs aktīvās atpūtas piekritējs. Nesen beidzis kalnu skolu, nu izmantoja pirmo iespēju pamēģināt “dzīvajā”.
Bet vispirms nācās caurbraukt Lietuvu, Poliju, Slovākiju un Austriju. Pirmās divas valstis līdz pēdējai trešdaļai samērā ierastas un vienmuļas. Tad reljefs sāk manāmi viļņoties. Tālākais jau ir kalni, tuneļi un “bāņi”.
Pirmo nakti pārlaidām mašīnā benzīntankā pie Polijas robežas – pūta vējš, stipri lija, aiz logiem rūcināja lielās kravas mašīnas. Agri no rīta sagaidījām Krastu un metāmies tālāk. Kad, iebraucot Austrijā, viņš bija “norullējis” teju diennakti, drudžaini meklējām iespēju izstiept kājas. Tas izdevās netālu no kāda kempinga un deva spēkus traukties uz Itāliju, baudot sauli, vīnogulāju, kukurūzas un saulespuķu laukus. Atpūtai laiku pa laikam izmantojām tai paredzētās vietas automaģistrāļu malās. Labi un ērti.
Kortīna d”Ampeco mūs sagaidīja ar stipru lietu. Pirmajā pieturvietā uzzinājām, ka šādi laika apstākļi turpināsies pāris dienu. Ak tu skāde! Dzīvošanai “sālītajās” viesnīciņās līdzekļus nebijām ieplānojuši, tāpēc nokrišņu starplaikos slējām vien savu telti Rošetas kempingā. Mierināja doma, ka neesam tādi vienīgie (kaut pārsvarā vīdēja dzīvojamie treileri), ka Itālijā jau nenosalsim, tomēr visu nedēļu lieti noderēja gandrīz negadījuma pēc līdzpaņemtie džemperi un siltākās jakas. Pirmā mācība: ar laika apstākļiem kalnos kā ar bitēm – nekad neko skaidri nevar zināt.
Ak tāda ir tā dzelzs taka!
Naktī grāva pērkons, zibināja, lija un šņāca netālā kalnu upīte. No rīta konstatējam, ka esam tikuši pie slapjiem spilveniem un matračiem vietās, kur tie saskārušies ar telti. Brokastojām, sēdēdami mašīnā, un mēģinājām samierināties ar realitāti. Nokrišņi bija nedaudz atkāpušies, tāpēc devāmies sameklēt vietējo universālveikalu – Krastam vajadzēja nopirkt inventāru.
Kortīna 80 procentu būvju ir viesnīcas. Tās lepnums un pērle ir baltais baznīcas tornis, kas saplūst ar gaismas mūžīgi mainošo kalnu ainavu visapkārt, jo pilsēta atrodas ielejā – tādā kā bļodā. Sēdi un baudi, taču puišus urda viena doma – nu kā lai nekāpj, ja esam atbraukuši?! Kad, tuvojoties pusdienlaikam, kas Itālijā ilgst divas stundas, tiekam laipni izraidīti no tirdzniecības vietas, ideja tiek realizēta.
Izvēlamies visvienkāršāko 1A maršrutu, uz kuru virzāmies pa salīdzinoši lēzenu, sākumā pat asfaltētu ceļu. Brīdī, kad ieraugām pirmo trosi, atkal sāk traki līt. Zem kokiem nogaidām, vērojam, ka citi pieiet, paskatās un griežas atpakaļ, bet mēs pie pirmās izdevības ar visu drošināšanas sistēmu esam Ferratā iekšā.
Taka ved gar klints malu, zem ūdenskrituma, lejā pāri kalnu upītei, kuru nākas šķērsot, atkal pa klinti uz augšu un gar tās malu. Pilnīgi jaunas un neizdzīvotas emocijas. Dzelzs takas ir ekstrēmas, bet man patīk, kaut esam izmirkuši, piesmeltiem apaviem un nedaudz apskādētām rokām, jo speciālo cimdu mums vēl nav.
Atgriežoties atklājam, ka nelielais tūrisma informācijas centriņš ir slēgts, bet tā terasīte gluži piemērota, lai pārvilktu slapjās drēbēs un, ko nu tur, – arī pavakariņotu. Krastam līdzi ir neliels gāzes baloniņš ar degli. Vārām makaronus, tēju un dalāmies iespaidos. Tikai, kad par mūsu izklaidi netīši ieinteresējas armijnieki, apkārt vien grozoties, vācam mantas kopā, taču saprotam, ka mitrajā un aukstajā teltī šonakt gulēt negribas. Meklēsim viesnīcu, lai ko tas maksātu!
Atrodam un esam pārlaimīgi. Drēbes izžuvušas, un brokastis iekļautas cenā. Pasūtām viesnīcu vēl uz vienu nakti, jo no rīta turpina līņāt, tomēr lielākais pārsteigums ir apsnigušās virsotnes un dzestrums kā pēc pirmajām rudens salnām.
Esam “ieberzušies”
Lai ir, kā ir, nākamajā dienā gatavojamies lielākam kāpienam. Iepērkam vēl vajadzīgo inventāru un “maucam iekš 3B”! Trase sākas pie pašas viesnīcas – pa stāvām dolomītu nobirām uz augšu līdz klintij, uzvelkam ekipējumu un gar malu virzāmies troses meklējumos. Kad pēc laiciņa saprotam, ka taka beigusies un kļūst bīstami, konstatējam, ka esam nomaldījušies. Nebijām ievērojuši, ka drošās kāpšanas “vads” iet vertikāli uz augšu pa diezgan stāvu klinti. Kad to atrodam, brīdi svārstāmies – rāpties vai tomēr klausīt veselajam saprātam? Bet vai tad mēs iesim atpakaļ?!
Īsāk sakot, tas bija piedzīvojums. Pirms brauciena Kaspars minēja, piedodiet par izteicienu, par tā saucamajiem “čurājamajiem” (aiz bailēm) gabaliem. Šis bija tieši tāds – ļoti vertikāls un augsts, vietām pat nesaproti, kā ieķerties un noturēt līdzsvaru. “Nespēju noticēt, ka kaut ko tādu daru!” ik palaikam pie sevis nobrīnos, kaut izaicinājumā slēptais adrenalīns ir salds un skati fantastiski. Atpakaļ ceļa nav par spīti trūcīgi paņemtajam šķidrumam, nogurumam, lietus un, pasarg, Dievs, negaisa draudiem. Virsotni sasniedzām, klints otrā pusē pa mitrajām nobirām burtiski nošļūcām un pēc astoņām stundām, tikko kājas vilkdami, bijām galā – labi, ka viesnīcā!
Krāsas, sniegs un saule
Nākamajā rītā domājām, ka pēc kalnu “uguns kristībām” sāpēs visas maliņas, taču, par brīnumu, nekā īpaša. Mēs ar Kasparu, visticamāk, būtu atpūtušies, taču Krasts ir atbraucis tikai kāpt un viens to darīt nevēlas. Vienojamies par “vieninieka” maršrutu padsmit kilometru ārpus Kortīnas, kas solās būt krāsainu iežu bagāts. Tāds tas tiešām ir – brūnais slānis Dolomītus ietērpis tādos kā strīpainos brunčos. Ejam un priecājamies, kad manām ielejā iepeldam mākoni. Ak, nē! Vai tiešām atkal lietus? Taču pārsteigums ir lielāks, kad “pūkainis” sijā baltas pārslas. Tās bija skaistas atvadas sliktajam laikam, jo pēc tam saulīte sildīja aizvien vairāk – beidzot varējām atgriezties kempingā.
Kāpām vēl divas dienas. Piemērotas trases meklējumos pa labi noasfaltētiem kalnu serpentīniem braucām uz Korvaru, kur ceļš vien ir to vērts, jo vijas 2000 metru augstumā, tomēr sajūta, ka debesis noslīdējušas stipri zemu, šķiet dīvaina. Pēdējo taku atrodam pārdesmit minūšu braucienā no pilsētiņas, ceļamies ar diviem pacēlējiem līdz 3000 metru atzīmei, kur pie kalnu būdas vīd sniega lāpsta un prāva kaudzīte baltās un slidenās aukstuma masas, kas liek sevi manīt arī spurainās klints takā, apgrūtinot pārgājienu. Atzīšos, ka šo maršrutu līdz galam neaizgāju. Pienāca brīdis, kad nākamajai kustībai neatradu, kur pieķerties, aiz manis sāka veidoties kāpēju rinda, bet atpakaļ veda tā pati taka. Rāpos vien lejā, tomēr nepārdzīvoju, jo uzkāpt par katru cenu nekad man bijis mans mērķis. Tam jālīdzsvarojas ar vizuālo baudījumu un piepildījumu. Mans kauss lija pāri malām!
Ķirsis uz kūkas – Venēcija
Šķiet, doma par jūrā slīkstošās pilsētas apmeklējumu spēj aizkustināt vai ikvienu, protams, arī mani, tāpēc tā noteikti tika iekļauta mūsu programmā. Kaspars jau bija tur paviesojies, varēja stāstīt un rādīt, kad pēc 160 kilometru pārvarēšanas, piemērotas stāvvietas atrašanas (trīs eiro stundā) un kuģošanas pa Venēcijas galveno “štrāsi” nonācām Svētā Marka laukumā. Bija svētdiena, man patīkams karstums, ļaužu pārbagātība un tirgus. Atpakaļ devāmies pa mazām ieliņām, pāri tiltiņiem un laukumiem, mēģinot tvert šīs pilsētas patiesos vaibstus. Novalkātas mežģīnes – tāda Venēcija paliks manās atmiņās. Smalkiem pirkstiem ievilktas logu ailes, cakas uz zaļā ūdens fona un mitruma radīti bojājumi.
Puse dienas šajā pilsētā ir pilnīgi pietiekami, un Eiropas lielceļi, Polijas mudžeklis, Lietuvas fantastiskais saullēkts, tinies baltos miglas vālos, ved mūs mājās. Emociju atkal pietiks visam gadam, lai plānotu nākamos maršrutus kalnos.
***
Dolomītu Alpi
– Slavenais kalnos kāpējs Reinholds Mesners atzinis – Dolomītalpi Dienvidtirolē ir pasaules skaistākie kalni.
– Pēc franču ģeologa Deodā Dolomjē (1750 – 1801) teorijas, viņa vārdā nosauktie Dolomīti ir mūžsens koraļļu rifs – tālā pagātnē tur sadūrušies kontinenti, sadzenot iežus milzīgā čupā, un zemes spēks pacēlis jūras dzīli tūkstošiem metru augstumā.
– Īsu brīdi pirms saulrieta Dolomīti maina krāsu un kļūst rozā. Tā ir unikāla parādība, ko senie Alpu iedzīvotāji sauc par “Enrosadira”.
– Kortīna d”Ampeco ir neliela pilsētiņa (7000 iedzīvotāju, 1224 metri virs jūras līmeņa) Itālijas ziemeļos, kuru aktīvās atpūtas piekritēji mēdz dēvēt par Dolomītu karalieni. Plašākai pasaulei šī vieta pazīstama ar to, ka 1956. gadā tur risinājās ziemas olimpiskās spēles, kas televīzijā pirmo reizi tika translētas tiešraidē. Pilsētiņas apkārtnē ir daudz “Via Ferrata” un slēpošanas trašu.
No “Impro”, “Novatour” un “Vides Vēstu” interneta mājas lapām
