«Pateicos iedzīvotājiem un deputātiem par uzticību un kopīgu darbu 24 gadu garumā. Pašvaldību vēlēšanās 1. jūnijā nekandidēšu. Jaunajam novada deputātu sasaukumam novēlu veiksmi, strādājot iedzīvotāju un novada labā,» tā jau agrā pavasarī Ozolnieku pašvaldības oficiālā izdevuma marta numurā lakoniski novada ļaudis uzrunāja tā ilggadējais mērs Māris Ainārs. Līdz ar viņa aiziešanu, gan godbijīgi pasakoties par labu darbu, tomēr daļu novada cilvēku pārņēma izjūtas, ka nu tikai pašvaldībā gaidāmi jauni cilvēki, daudz mūsdienīgu ideju, modernu projektu un naskāka ES naudas apguve.Tomēr pēc pašvaldību vēlēšanām ar divu deputātu balsu pārsvaru jaunievēlētā deputātu komandas koalīcija noteica, ka novada stūri var uzticēt tikai līdz tam teicami strādājušajam pašvaldības izpilddirektoram. Jau pirmajā Domes sēdē nepiepildījās arī otra deputātu bloka iecere vismaz vicemēra amatā apstiprināt par dažām paaudzēm jaunāku kandidātu. Varēja saprast, ka līdz ar pirmo sēdi Ozolniekos pavisam noteikti nostiprinās pozīcija un opozīcija, kur vajadzīgās balsis nopērk, pretī iešķiebjot amatus, un kur mazākumu labākajā gadījumā laiž pie vārda, bet ne pie darbiem. Pagājis mēnesis pēc vēlēšanām, bet Ozolnieku pašvaldībā vēl arvien dibeniem neaizpildīti ir vairāki vadošu amatu krēsli. Skaidri zināms ir tikai viens – rīkot atklātus konkursus par labāko atrašanu Ozolnieku Dome neplāno. Taču arī par potenciālajiem kandidātiem runā tikai klusi un negribīgi. Lai gan runas par Aināra atgriešanos sākumā varētu šķist neticamas, jāteic – varas nostiprināšanas vārdā tās nav nereālas. Ja baumas piepildīsies, nākamās varētu būt pļāpas, ka Ozolnieku vadības darba stils pielīdzināms kādai lielai austrumu kaimiņzemei, kur ik pēc dažiem gadiem divi kungi apmainās prezidenta un premjera krēsliem. Atbilde uz jautājumu par to, vai un cik no tā iegūtu Ozolnieki, šķiet, nav jāmeklē dikti ilgi. ◆
