80. jubileju svin emeritētais zinātnieks, kolēģu un studentu cienītais profesors Arturs Mārtiņš Priedītis.
«Kad izvēlējos studēt Lauksaimniecības akadēmijā, tā atradās Ausekļa ielā Rīgā. Pelēcīgā māja no ārpuses radīja visai nomācošu iespaidu, taču iekšā – kabinetos un laboratorijās gaiši un patīkami, gudri profesori, par kuriem jau bija dzirdēts, studenti, kas izturējās ar cieņu un augstu vērtēja savus pasniedzējus,» tādu emeritētais zinātnieks Arturs Priedītis atceras savu ienākšanu lauksaimniecības augstskolā, ar kuru kopš tā laika viņš saistīts nu jau vairāk nekā 50 gadu. Ražas svētkos, kas šonedēļ LLU mācību un pētījumu saimniecībā «Vecauce» izskanēja kā atskats uz 145 gadiem lauksaimniecības izglītībai Latvijā, profesors bija aicināts dalīties atmiņās par Agronomijas fakultāti pagājušā gadsimta otrajā pusē un – arī saņemt mācību un pētījumu saimniecības dibinātāja Jāņa Berga piemiņas balvu.Savas astoņdesmitās jubilejas priekšvakarā kolēģu un studentu cienītais Arturs Priedītis vairs nav aktīvā pasniedzēja statusā, bet LLU Augsnes un augu zinātņu institūtā Strazdu ielā 1 viņu joprojām var sastapt savā darba kabinetā, kur ikvienam pieejams doktora padoms, labvēlīgā ieinteresētība un pamudinājums. Tur viņš ierodas ar kolēģiem pasērst par jaunāko augstskolā, Lauksaimniecības fakultātē, zinātnē un nebeidzamajiem brīnumiem dabā.Mūsu saruna risinās profesora kabinetā mājās, kur pa otrā stāva logu pārskatāms viss plašais pagalms ar rosīgo putnu un kukaiņu dzīvi, kuras aizrautīgs pētnieks Arturs Priedītis bijis visu mūžu.Zooparks pie Burtnieku ezera«Dzīvā daba man patikusi, kopš sevi atceros,» Arturs Priedītis pakavējas agrās bērnības gados, kas pagājuši vecāku saimniecībā netālu no Burtnieku ezera. «Īpaši jau putni, kas ziemā bija jābaro. Iekārtoju arī savu zooparku. Viena govs, viena aita, suns, vistas…» vēlākais bioloģijas zinātņu doktors un habilitētais agronomijas doktors, četru monogrāfiju un desmitiem zinātnisku rakstu autors ar smaidu atceras, ka šādas aizraušanās dēļ dažbrīd neesot atlicis pat laika mācīties. Taču jāmācās bija, un likumsakarīgs ceļš tēva lauku māju vienīgo mantinieku aizveda uz Bulduru Dārzkopības skolu.«Bet pēc tam studēt nelaida. Laikam jau tobrīd vairāk vajadzēja praktisku speciālistu. Vienīgi uz Ekonomikas fakultāti četri varēja tikt, bet tas mani nevilināja,» tā nu 1947. gada Bulduru absolvents nostrādājis paredzētos trīs gadus un augstskolā iestājies 1950.«Ja uz Bioloģijas fakultāti – iznākšu skolotājs vai zinātnieks, agronomija tomēr pamatīgāka,» spriedis jaunais censonis, domādams arī par turpmākajām darba iespējām.Ģimeniskais laiks sācies «Vecaucē»«Vecāki tolaik bija tuvu maniem tagadējiem gadiem, palīdzēt nevarēja, un nācās strādāt,» laimīgā kārtā studentam jau pirmajā kursā izdevās dabūt pusslodzes darbu Zootehnikas katedrā, ko vēlāk apvienoja ar Augu aizsardzības katedru, bet pēc trešā kursa piedāvāts galvenā agronoma postenis «Vecaucē».«Tikko biju apprecējies, stāstu sievai par jauno piedāvājumu, un viņa saka – iesim, būsim savā dzīvē,» par priekšzīmīgu mācību saimniecību izveidotajā Vecaucē pavadītos četrus gadus Arturs Priedītis atceras kā sirsnīgas koleģialitātes piepildītus, kur draudzējušies pat citviet visai kašķīgi prioritātes dalījušie zootehniķi ar agronomiem. Tas bija arī laiks, kad agronomu Artura un Elgas Priedīšu ģimenē ieradās meitiņa Antra.«Tēt, nāc ātri, redz, kur viena mārīte!» nu jau trīs mazbērnu vectētiņam atmiņā ir kāda pastaiga pļavā ar trīsgadīgo Antru, no kuras vēlāk tomēr iznākusi nevis dabas pētniece, bet pianiste, kas apprecējusi mežsaimniecības speciālistu un strādā par mūzikas pedagogu Rojā. Mūziķa gēni ņēmuši virsroku arī mazdēla saksofonista Didža interešu lokā, mazmeita Sandra nodevusies modernajām vadības zinībām Alberta koledžā, bet vectēva domubiedrs sarunās «pa dabas līniju» patlaban ir trešklasnieks Emīls Mārtiņš. «Mārcītis lasa grāmatas par dzīvniekiem, studē ģeogrāfijas atlantus, pēta putnus dārzā un kukaiņus pie baseina, teleskopā kopīgi zvaigznes vērojam…,» pēc visa spriežot, puikam ir laimējies ar tik zinošu un interesēm atsaucīgu vectētiņu. Bet Priedīša kungs savukārt par laimi dēvē biežo iespēju tikties ar meitas ģimeni, kas ik mīļu brīdi ciemojas Jelgavā.Disertācijai – pusotra miljona kukaiņu«Ābeļdārzā dzīvo daudzi miljoni kukaiņu, bet es tai savai zinātnei saķēru kādu pusotru,» profesors puspajokam ieminas, ka varbūt Dieva priekšā nāksies atskaitīties par tādu dzīvās dabas nīcināšanu. Trīs gadus pēc augstākstāvoša rīkojuma sabijis arī mācību un pētījumu saimniecības «Rāmava» direktora amatā, viņš atgriezās augstskolā un pētnieciskajā darbā. Ilggadējā Augu aizsardzības katedras vadītāja un Augu un kukaiņu vīrusslimību problēmu laboratorijas zinātniskā vadītāja profesionālās intereses veltītas augļu dārza derīgās un kaitīgās faunas pētniecībai un integrētai ābeļu aizsardzības sistēmai. Pētniecības gaitā ābeļu agrocenozē atrastas 223 derīgo dzīvnieku sugas, no kurām 17 – Latvijas faunai jaunas. Lauksaimniecības zinātnieku aprindās ļoti atzinīgi novērtēts profesora ieguldījums zinātnes popularizēšanā – viņš ir rakstu krājuma «Agronomijas Vēstis» iedibinātājs, redaktors Agronomu biedrības žurnālam «Zeme un Tauta», kas gan atsaucības trūkuma dēļ nupat laikam piedzīvojis savu pēdējo iznākšanu, patlaban darbojas arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas revīzijas komisijā. Šķiet, ja nu kāds arī liktu uz svariem to pusotru miljonu, viss pārējais zinātnieka veikums augu un cilvēka labā būs ar to līdzsvarā.
