Jelgavas novadā šovasar tika pulcinātas lauku tortu cepējas no visas Zemgales, lai viņu kārumi cīnītos par gardākās kūkas titulu un, iespējams, nākotnē papildinātu «Staburadzes» sortimentu. Konkursam atsaucās 17 saimnieces, kas pārējās konkurentes un žūriju cienāja ar saviem meistarstiķiem. Viņu vidū arī jelgavniece Marika Matvejeva. Ikdienā Marika ir biroja darbiniece, bet pēc izglītības mūziķe un sevi nebūt neuzskata par profesionālu kūku cepēju. Bet tās viņai padodas brīnumgardas.
No leišmales meitenes līdz pilsētas māksliniecei
Kūku cepšana neesot Marikas bērnības vaļasprieks, lai gan četru meitu ģimenē, būdama vecākā māsa, pie virtuves plīts stāvējusi bieži. «Dzīvojām dziļos laukos leišmalē, Sniķeres pusē. Mamma nebija izcila gatavotāja, vajadzēja daudz strādāt, virtuvē rosīties neatlika laika, tāpēc pie pannām un katliem bija jāstāv man, eksperimentēju ar ēdieniem,» kulinārijas pieredzes aizsākumos dalās Marika.
Paralēli ikdienas skolas gaitām četras reizes nedēļā viņa ar māsu ceļu mērojusi uz mūzikas skolu, kur meitenes apguva akordeona spēli, lai gan savu dzīvi nebūt nevēlējās saistīt ar mūziku. Pēc pieciem Auces Mūzikas skolā pavadītiem gadiem Mariku daudz nopietnāk sāka interesēt diriģēšana, un viņa iestājās Jelgavas Mūzikas vidusskolā. «Sapratu, ka atpakaļ uz laukiem vairs negribu. Mūzikas vidusskolā pabeidzu kordiriģentu kursu un kļuvu par diplomētu mūzikas skolotāju,» stāsta Marika.
Taču ar to nopietnās mūzikas gaitas tikai sākās. Mācoties jau pēdējā kursā, valsts akadēmiskais koris «Latvija» izsludināja pieteikumu jaunajiem dziedātājiem, aicinot tos darbā. No Jelgavas jaunajiem kordiriģentiem uz atlasi aizbrauca puse kursa, bet vienīgā, kas konkursu izturēja, bija Marika. «Biju nobijusies ne pa jokam, jo tā taču Rīga, kas mani ne īpaši vilināja, bet es viena pati meitene no laukiem. Kopmītnēs brīvu vietu nebija, un katru dienu braukt uz darbu ar vilcienu nepavisam negribēju, turklāt jau biju aizrunājusi mūzikas skolotājas vietu Garozas pamatskoliņā,» stāsta Marika.
Acīmredzot atlases komandas uzmanību Marikas vokāls tik ļoti piesaistīja, ka viņi nelikās mierā. Izkārtoja jelgavniecei kopmītnēs istabu un stingri noteica, ka viņa ir nosūtīta strādāt valsts akadēmiskajā korī «Latvija». Joprojām Marikas darba grāmatiņas pirmajā ailē amata nosaukumā ir ieraksts «Valsts akadēmiskā kora māksliniece».
Tas bija īsts darbs, par ko māksliniekiem maksāja algu, man – 120 rubļu mēnesī. Kora rindās Marikai tika ierādīta laba vieta, un katra dziedātāja alga bija atkarīga no tā, kurā pusē un rindā korī dziedi, pats dārgākais bija vidus. Pirmos mēnešus Marikas vieta bija kora malā, bet drīz vien viņa tika pārcelta uz prestižo vidusdaļu. «1988. gadā uz ārzemēm mūs nelaida, bet koncertējām pa visu plašo savienību. Mamma teica, ka mani biežāk pa televizoru redzot nekā pie sevis mājās. Tas bija smags darbs,» ar smaidu atceras māksliniece.
Darbs korī ik rītu sākās desmitos no rīta – 45 minūtes dziedāšana, 15 minūtes – pauze, un tā līdz pēcpusdienai. Ja vakarā bija koncerts, bija jāguļ diendusa, un kora vadītājs gāja baudīt, vai tu guli,» sirsnīgi smejoties, stāsta Marika.
Valsts katram dziedātājam šuva speciāli viņa augumam piemērotus tērpus, gādāja apavus. Dāmām pašām bija vien jānopērk zeķbikeses. «Maskavā vairākos koncertos esmu uzstājusies kopā ar Sāru Braitmenu, kur Endrjū Loids Vēbers diriģēja slaveno «Rekviēmu». Atceros, Sāra Braitmena mēģinājumos bija ļoti necila, īsiem matiem, bet uz koncertu viņai bija pielikti šinjoni un kaklā iekārts milzīgs zelta krusts ar briljantiem – tas man ļoti spilgti palicis atmiņā,» atzīst Marika. Nozīmīgajam dzīves posmam punkts tika pielikts pēc trim gadiem, jelgavniece uzsver, ka guvusi neatsveramu profesionālo pieredzi, bet Rīgā palikt viņa vairs nevēlējās, tāpēc atgriezās Jelgavā.
Karjeras konsultantes maģistrante
Uzzinājusi, ka Garozas skolā joprojām ir brīva dziedāšanas skolotāja vieta, viņa steidzās turp. Tā Marika beidzot tika pie sava dzīvokļa, un viņai sākās lielā, patstāvīgā dzīve. Garozā viņa satika Raimondu, ar ko vēlāk apprecējās. Toreiz puisis no Jelgavas bija ieradies apciemot radus, bet tā arī palika pie Marikas. Tur piedzima abas meitas – Ramona un Simona. Nākamgad Matvejevu pāris svinēs 25 gadu kopdzīvi.
Garozā jaunā ģimene nodzīvoja piecus gadus. Jelgavā tuvinieku palīdzība bija nepieciešama Raimonda vecvecākiem, un ģimene no Garozas pārcēlās uz Jelgavu. Marika sāka strādāt bērnudārzā «Pasaciņa» par muzikālo audzinātāju, taču abas meitas mūziku savā dzīvē neizvēlējās, lai gan labas balsis ir abām. Vēl jau man ir dziedošas māsas, bet domāju, ka viņas šādai avantūrai nepiekristu, lai gan man nekas nebūtu pretim. Kas zina, varbūt kādreiz arī pieteiksimies šovam,» smej Marika.
Pēc bērnudārzā 12 pavadītiem gadiem Marika savā dzīvē vēlējās ko radikāli mainīt, lai to nedaudz atsvaidzinātu un iekrāsotu citās krāsās. Ceļš viņu aizveda uz Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūru, kas tagad pievienota Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiālei. «2006. gadā sāku darboties pilnīgi citā jomā, mūziku atstājot kā hobiju. Joprojām dziedu vokālajā ansamblī «Guns», un pagājušajā sezonā tikām atzītas par ceturtajām labākajām republikā,» piebilst Marika.
Sieva cep, vīrs dekorē
Ar kūku cepšanu Marika sāka aizrauties, dzīvojot Garozā. «Mums bija savi lopi, un tad pienu un sviestu «meta pakaļ», tāpēc no tā gatavojām visu, ko pratām. Vīram kā pilsētas puisim tā bija eksotika. Kopā sākām cept kūkas. Receptes pārrakstīju no grāmatām, žurnāliem un kalendāra lapiņām. Pirmā kūka, ko abi ar vīru cepām, bija dāvana maniem vecākiem, kad Raimonds brauca pie viņiem lūgt manu roku. Tā bija skaista zemeņu biskvīta torte – mūsu pirmais lielais kopdarbs. Vīrs joprojām uzskata, ka viņš man iemācījis kūkas cept,» smejas Marika.
Viņa atzīst, ka virtuvē abi vienmēr pratuši labi sadzīvot un visas kūkas allaž tapušas kopā – sieva ir mīklas un pildījumu meistare, bet vīrs – dekorēšanas speciālists. Tiesa, pēdējā laikā cepšanas procesā iesaistījusies arī mazmeitiņa Paula.
Vīrs un kolēģe Helga arī pamudināja piedalīties mājas kūku festivālā. «Sākumā dikti pretojos, jo domāju, ka konkursā piedalīsies īstas lauku tantes, kas kūkas cep godiem, bet es jau tāda «svētdienas cepēja». Garozā kādreiz dažus pasūtījumus gatavoju, bet pamatā tortes tapa mūsu ģimenes svētkiem, ne lai pelnītu,» godīgi atzīstas jelgavniece.
Marikas piedāvātā Zemgales mājas kūkas recepte viņai līdzi atceļojusi no Garozas kaimiņienes, kas ar to padalījusies. Marika to uzlabojusi, un nu tā kļuvusi par viņas ģimenē iecienītāko marku. «Receptes «rozīnīte» ir karsēts medus ar sodu, kas tiek sildīti līdz tumši brūnai nokrāsai, tam piemīt īpatnēja smarža un garša. Karsto medu lej biskvīta masā un cep trīs ripas. Kaimiņiene savu torti pildīja ar putotu skābo krējumu, mēs izmantojam saldo, jo veikala vairs nevar saputot, kā vajag. Bet garšīga tā ir abos variantos. Visvairāk kūka garšo manai vīramātei, kura teica, ka mirdama varētu to ēst,» smaida Marika.
Nākamreiz uz konkursu – vīru
Matvejevu ģimenes virtuvē smaržo ne tikai kūkas un cepumi. Sieva slavē, ka vīrs esot izcils marinētājs, bet viņa tikai burkas mazgājot. Jūlijs un augusts ir aktīvākais konservēšanas laiks, kad vai ik dienu smaržo visa viņu māja. «Nožēloju, ka uz konkursu negāja mans vīrs, tad 16 saimnieču vidū viņš būtu vienīgais kūkas cepējs – kungs, un kas zina, kā konkurss tad beigtos. Viņš taču arī piedalījās mūsu konkursa tortes tapšanā, un droši to spētu izcept arī bez manis,» atzīst Marika. Visas 17 konkursa tortes viņa nogaršot nespēja, bet priecājas, ka tieši par viņas kūku nobalsojušas arī vairākas konkurentes. Pašai iepatikusies kādas saimnieces šokolādes kūka.
Marika atzīst, ka ir liela saldummīle un joprojām visvairāk viņai garšojot torte «Cielaviņa». «Bet tagad veikalā var nopirkt arī mini kūciņas, tās var nogaršot vairākas uzreiz, un man tas ļoti patīk,» šķelmīgi nosaka jelgavniece.
Viņas darba kolēģe Helga nespēj atturēties, nepiebilstot, ka kūkas Marika cep ar lielu mīlestību, tāpēc tik garšīgi arī sanāk! ◆
