Jā, jā, mīļie, aši pie špickām! Marš uz tuvāko pērn nepļauto pļavu vai grāvmalu! Jau kuro gadu, iespējams, aptuveni šādas balsis savās galvās no nezin kurienes dzird ievērojama daļa mūsu valsts iedzīvotāju.
Jā, jā, mīļie, aši pie špickām! Marš uz tuvāko pērn nepļauto pļavu vai grāvmalu! Jau kuro gadu, iespējams, aptuveni šādas balsis savās galvās no nezin kurienes dzird ievērojama daļa mūsu valsts iedzīvotāju. Tās saklausījuši, viņi vairs nevar pretoties komandai dedzināt, dedzināt un vēlreiz dedzināt, lai tā “būda rūc uz pilnu klapi”. Štrunts par sadegušām dzīvajām radībām, mājām un arī dažu labu nobendētu cilvēkdvēseli. Ka tikai varam apmierināt savas ik pavasara maniakālās piromāna tieksmes. Protams, dažs labs mēģinās bilst, ka ne visus dedzinātājus vada “balsis”. Īstiem saimniekiem, lūk, kaut kā jātiek vaļā no pērn nepļautās zāles, tāpēc vienīgais glābiņš – to nosvilināt.
Pēc pāris īsti pavasarīgām un saulainām dienām jāatzīst, ka uz kūlas dedzinātāju prātiem nav spējušas iedarboties nedz aģitācijas kampaņas, nedz gana bargie sodi. Šogad pirms Lieldienām Iekšlietu, Vides ministrija un apdrošināšanas kompānija “If” paredzējušas sākt vērienīgu kampaņu, lai šo sērgu ierobežotu. Nav gan īstas pārliecības, ka tā spēs sasniegt mūsu “pofigistisma” apņemto sabiedrības daļu. Gluži tāpat kā to nav spējušas ietekmēt ikgadējās kampaņas ar aicinājumu lietot atstarotājus, pārvietojoties pa tumšajiem ceļiem. Ja kāds mēģinās bilst, ka tam lauku tantukam vai vīrelim, kas mūžīgi ir šmigā, trūkst santīmu, lai iegādātos atstarotājus, un tāpēc viņi kā melni spoki klīst pa lauku ceļiem, jāsaka atklāti – tās ir pilnīgas muļķības. Gluži kā kūlas dedzinātājiem, arī konsekventajiem atstarotāju nelietotājiem, ticamākais, noticis kāds neatgriezenisks “klikšķis” smadzenēs. Tā vienkārši ir attieksme pret savu dzīvību kā (ne)vērtību un apkārtējo vidi kā bezmaksas patēriņa preci, ko var pažļambāt un izspļaut.
Iespējams, situāciju ar dedzināšanu varētu kaut nedaudz uzlabot aktīvāka pašvaldības policijas iesaistīšanās. Nav no svaru kausiem metama doma aktivizēt to Latvijas iedzīvotāju daļu, kam dedzināšanas sērga nav pielipusi. Uguns pielaidēji taču nedzīvo uz vientuļas salas. Vienkārši līdz šim daudziem šķitis, ka tā nav viņa daļa, – lai ar to nodarbojas valsts. Nebūs tā, ka pie katras pērnās zāles pļavas stāvēs pa uzraugam. Nav arī peļama doma daudz aktīvāk vērsties pret tiem, kas savu zemi nevēlas pienācīgi apsaimniekot.
