Jubilejas torte, šampanietis, apsveikuma runas, meistarklašu audzēkņu un pedagogu tradicionālā kopmuzicēšana – tas viss un daudz citu priecīgu norišu Saulkrastus piepildīja pagājušajā nedēļas nogalē.
Jubilejas torte, šampanietis, apsveikuma runas, meistarklašu audzēkņu un pedagogu tradicionālā kopmuzicēšana – tas viss un daudz citu priecīgu norišu Saulkrastus piepildīja pagājušajā nedēļas nogalē, kad festivāls “Saulkrasti Jazz” svinēja 10 gadu jubileju. Bet koncertnorises kulmināciju piedzīvoja piektdienas vakarā, kad uz skatuves estrādē kāpa zvaigznes, kam ar džeza robežām par šauru.
Vispirms basģitāras virtuozs amerikānis Viktors Beilijs iepazīstināja ar tautiešiem biedriem no “Victor Bailey Group” – saksofonistu un ļoti savdabīgo komponistu Beniju Mopinu, ugunīgo ungāru izcelsmes amerikāņu taustiņinstrumentālistu Pīteru Horvatu un, protams, Leniju Vaitu – bundzinieku, kas stāvējis pie džezroka šūpuļa, un, runājot par viņa nopelniem, kolēģis Beilijs uzsvēra Vaita ieguldījumu arī “fusion” (džeza, fanka un citu stilu sajaukums) attīstībā, atgādinot, ka šo muzicēšanas manieri arī viņš ierindo savu iecīnītāko vidū. Koncerta laikā vārdos paustā mīlestība uz stilu un noskaņu daudzveidību (tāpat kā sākumā minētās pārējo mūziķu īpašības), protams, zvaigžņoti meistarīgi tika apliecināta arī darbos. Tiesa, pa vidu spēles aizrautīgākajiem brīžiem un omulīgi draudzīgajam Beilija runas tonim tomēr strāvoja zināma atturība.
Bet, lai arī kā būtu bijis, atturības ledus lauskas izkusa, kā karstā tējas glāzē iemestas, kad vakara noslēgumā uz skatuves kāpa labs Saulkrastu publikas draugs vācu bundzinieks Volfgangs Hafners, lai kopā ar domubiedriem spēlētu savu mūziku. Viņš uzsvēra, arī skatuves biedriem, kas festivālā iepriekš viesojušies dažādos sastāvos, šī ir patīkama atkalredzēšanās. Bet vārdi bija lieki. Savu darīja publikas atmiņas un tās īpašības, kas visai askētiskiem līdzekļiem zīmētajām skaņu ainām (rāms noskaņu mūzikas ūdensklaids ar vietumis uzmirgojošiem džezīgu tēmu vilnīšiem) palīdz atrast ceļu pie visplašākā klausītāju loka – ne tuvu ne tikai “džeza centrētiem” ļaudīm (par viņa mūzikas “raksturlielumiem” daiļrunīgi runā tas, ka Volfgangs Hafners kā solomākslinieks ir ievērots un labi ieredzēts arī tādā atšķirīgā skaņu vidē kā elektroniskās mūzikas dīdžeju vidū). Gandrīz vai lieki piebilst – vakaru vainagoja ovācijas, publikai kājās stāvot, un mākslinieku neviltots aizkustinājums, kas Hafnera lūpās izlauzās novēlējumā šķiroties: “Lai Dievs jūs visus svētī!”.
Lietus šoreiz laiku pa laikam tikai uzsmidzināja – īpaši salīdzinot ar pailgo gāzienu koncertā pirms diviem gadiem, kad arī laikapstākļiem spītēja krietns tūkstotis.
Dāvana jubilejā ir arī īpaša atzinība “Saulkrasti Jazz” īpašajai iezīmei – pedagoģiskajam darbam. Tieši festivāla radošās nometnes tradīcija lielā mērā palīdzējusi veidot Starptautiskās džeza skolu asociācijas priekšstatu par zināmu rosību džeza pedagoģijā Latvijā un likusi izšķirties par savas tikšanās (neoficiāli dēvētas par “pasaules džeza čempionātu”) rīkošanu Rīgā nākamvasar. “Mājasmātes” godā būs RPIVA, kur mācībspēks, kā zināms, ir “Saulkrastu džeza” mākslinieciskais vadītājs Tālis Gžibovskis.
