Skaists ceļojums pa dabas takām un parkiem, no viedā pagasta līdz muižām un baznīcām
Pēc karstās vasaras gaisā jūtamas rudens vēsmas – rudenīgs vējš ar vēsiem rītiem. Koku lapās parādījušies dažādu nokrāsu toņi. Daba ir pilnbriedā, dāvājot mums savu skaistumu. Sagaidīta silta, saulaina atvasaras diena – laiks kā radīts, lai dotos dabā, izejot kādu dabas taku, pie reizes aplūkojot kultūrvēsturiskās vietas (senas muižas, baznīcas, vēsturiskus tiltus, pilis). Franču rakstnieks un filozofs Albērs Kamī rakstījis – rudens ir otrs pavasaris, kad katra lapa ir zieds.
Šķēdes muiža
Esam nolēmuši izmest nelielu loku pa Kurzemi un dodamies uz Šķēdes pagastu. Izbraucam caur Jaunlutriņu ciemu – viedo pagastu. Viedie ciemi ir lauku iedzīvotāju kopienas, kuras uzņemas iniciatīvu meklēt risinājumus izaicinājumiem, ar kurām tās saskaras. Tas ir brīvprātīgais darbs, kopienas labā radot idejas inovatīviem projektiem un meklējot finansējumu. Patīkami mūs pārsteidza autobusu pieturās uzstādītie betona puķu podi ar ziediem un uzrakstu “Viedais ciems”.
Sasniedzam Šķēdes muižu, kas bijusi Vācu ordeņa valdījumā. Pils celta 1761. gadā kā vienstāva mūra ēka, tās ieeju rotā divas skulptūras. Muiža izvietojusies Šķēdes upītes krastos un bijusi vairāku īpašnieku – Johana Leves, Mertena fon der Brinkena – pārvaldījumā. Vēlāk Brinkena atraitne to pārdod dēlam Gideonam Heinriham fon Zasam. Muižas kompleksā ietilpa klētis, staļļi, saimniecības ēkas, bet pie dzirnavu dīķa – dzirnavas. 19. gadsimta sākumā muižai uzbūvēts otrais stāvs, gadsimta beigās – stūra tornis ar piebūvi. Vēl izziņas materiāli vēsta, ka upītes krastos bijis izveidots angļu stila ainavu parks, bet muižas priekšā romantisks dārzs ar celiņiem un strūklaku. Zasu dzimtas īpašumā muiža bijusi līdz 1921. gadam, kad to pārņem Kuldīgas apriņķa valde un iznomā privātpersonām. No 1925. līdz 1927. gadam muižas ēkā atrodas pamatskola. Otrā pasaules kara laikā muižā bija izvietojies vācu armijas hospitālis, pēc kara iekārtojas padomju saimniecības “Viesturi” valde. Tagad tā stāv tukša un pamesta, bet vēl diezgan labā stāvoklī, lai glābtu. Pussabrukušas ir arī saimniecības ēkas. Varam tikai iztēloties, kā Šķēdes muiža savulaik priecējusi ar savu varenību un greznību. Aplūkojuši muižu, dodamies uz gravu skatīt Šķēdes ūdensdzirnavas pie Dzirnavezera.
Kalnansu purvs
Turpinām braukt pa ceļu Lutriņi–Kabile līdz necilai koka norādei uz Kalnansu purvu. Tālāk jau meža ceļš līdz autostāvvietai. Kalnansu purvs ir augstais sūnu purvs ar tam raksturīgu augu valsti: viršiem, sfagnu sūnām, zilenēm, dzērvenēm. Nelielie pauguriņi apauguši ar priedītēm un kadiķiem. Purvs atrodas 90 metru virs jūras līmeņa, veidojies ieplakā, ko radījuši kūstošie ledāji. Aizaugot purva ezeriņiem un pārpurvojoties sauszemei, pēdējos 450–5000 gados purva platība sasniegusi 70 hektāru. Pirms Otrā pasaules kara purvā iegūta kūdra, briketes žāvētas no egļu kārtīm veidotos rāmjos.
Apkārt ezeram ierīkota kilometru gara lokveida pastaigu taka ar dēļu laipu. Dabasmīļiem piedāvā aplūkot gleznaino apkārtni, kur starp niedrājiem, sūnu, zāļu purvu un sīkām priedītēm paslēpies ovālas formas purva ezers ar mītisku nosaukumu – Bezdibenis. Izziņas materiāli vēsta, ka ezers ir bagāts ar zivīm. Tā ūdens ir tīrs, ļoti mīksts un ārstniecisks. Sena teika stāsta, ka Bezdibeņa ezers pazemē savienojas ar kādu citu ezeru.
Kabiles muižas ansamblis
Ceļš ved uz Kabili, kas vēstures avotos minēta jau 1253. gada līgumā starp Vācu ordeni un Kurzemes bīskapu Heinrihu. Kabiles muižas ansamblis veidojies 16.–19. gadsimtā un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdz mūsdienām saglabājusies kunga māja, veļas māja, klēts, pārvaldnieka dzīvojamā ēka un citas. Muižu ieskauj vecu koku parks, uz pusēm to sadala neliels dīķītis, kas izstiepies kā desa. Muiža ar senu vēsturi, kas iesniedzas Kurzemes hercogistes laikos, piederējusi vairākām baltvāciešu dzimtām. Padomju gados tā bijusi ciema un kolhoza centrs un pasts, otrajā stāvā izbūvēti dzīvokļi. Pēc valsts neatkarības atgūšanas muižu pārņēma pašvaldība, bet no 2003. gada kungu māja pamesta. Saimniecības ēkas līdz 2003. gadam veica dažādas funkcijas – bija ierīkots pasts, bibliotēka, kultūras nams un pat slimnīca. Tagad muiža ir ieguvusi jaunu elpu. Ēkas ārpusē tiek veikti remontdarbi, un tā ir privātīpašumā. Muižas vēsturiski velvētajos pagrabos īpašnieki ierīkojuši vīna darītavu “Kabiles muižas vīna darītava”. Vīns tiek gatavots no Kurzemes pusē augošajiem āboliem, bumbieriem, rabarberiem, tiek ražots dzirkstošais vīns un dažāda veida sidri. Arī mēs vēlējāmies paviesoties muižā, lai aplūkotu interjeru, nodegustētu kādu vīnu, bet nepaveicās. Sazinājušies ar saimniekiem, tikām nedaudz apbēdināti, jo apmeklētāju uzņemšana pārtraukta līdz gada beigām, bet apkārtni varam aplūkot ar nelielu piebildi – neiet aiz nožogojuma, jo tā piederot citiem īpašniekiem. Lielākā vilšanās un pats interesantākais – tas esot elektriskais žogs. Pārējās muižas ēkas nācās aplūkot vien no tālienes.
Izstaigājam ciema centru. Pie pagasta bibliotēkas izvietotas koka zvēriņu skulptūras, pretējā pusē neliels dīķis. Piestājam pie Kabiles saieta nama “Sencis”, kas pēc rekonstrukcijas atklāts 2012. gadā. Saieta nams nodrošina amatierkolektīvu darbību, izstāžu, koncertu, teātra izrāžu norisi. Saieta nama “Sencis” vārds kabilniekiem saistās ar slaveno restorānu, kas tika atvērts 20. gadsimta 60. gados.
Nobraucam gar Zīgfrīda Annas Meirovica Kabiles pamatskolu. Interneta dzīlēs atrodam, ka skolā par skolotāju un vēlāk par pārzini strādājis Meirovica audžutēvs Roberts Filholds. Tikai 1936. gadā ar skolas padomes lēmumu tā tiek pārdēvēta par Zigfrīda Meirovica pamatskolu. Skolu dibinājis Kabiles mācītājs Hermanis Frīdrihs Dullo 1784. gadā. Pateicoties viņam, Kabiles muižas dzimtcilvēku bērni kļuva par vieniem no pirmajiem latviešu skolēniem Kurzemē.
Kabiles iepazīšanu noslēdzam ar sakrālās arhitektūras pieminekli – Kabiles evaņģēliski luterisko baznīcu. Tāpat kā daudzi citi apmeklētie dievnami, tā ir piedzīvojusi dažādus laikus (degšanu, karu). Vēstures materiāli vēsta – pirmā Kabiles baznīca dibināta 1567. gadā un ietilpusi muižas teritorijā. Piederējusi Vācu ordenim, vēlāk pirmajam Kurzemes hercogam Gothardam Ketleram. Trīs kilometrus no vecās koka baznīcas 1652. gadā uzcēla jaunu mūra dievnamu. Zibens spēriena rezultātā tas nodega, un tagadējais celts 20. gadsimta sākumā. Pie baznīcas apbedīts vācu tautības mācītājs Karls Georgs Viktors fon Lutcavs. Baznīcas dārzā uzstādīta piemiņas plāksne staļinisma upuriem.
Sātu baznīca
Pirms došanās uz Sātu baznīcu piestājam paraudzīties uz skaisto Zemītes muižas pili, kas celta 19. gadsimta vidū bīdermeijera stilā, kas ir neoklasicisma paveids. Stila nosaukums veidojies no vācu dzejnieka fon Šēfela dzejoļu komiskajiem personāžiem. Arī šo muižu piemeklējušas dažādas likstas – degusi, atjaunota, vēlreiz degusi. Pēc Otrā pasaules kara pildījusi dažādas funkcijas – bijusi ierīkota ēdnīca un dzīvokļi, lauktehnikas filiāle. Tagad muiža ir pašvaldības īpašums, un pēc rekonstrukcijas tajā mājo Zemītes pamatskola.
Pa auto logu noraugāmies uz Grenču vējdzirnavu mūriem, kas ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis. Darbojušās līdz 1944. gadam ar vēja spēku.
Majestātiskā Sātu baznīca atrodas uzkalnā. Ceļš uz baznīcu augšup ved caur bērzu aleju. Neliela baznīciņa, kurai apkārt vēl saglabājies akmens krāvuma žogs un baltie ieejas vārti. Pirmo Sāta dievnamu dibinājusi hercoga Gotharda Ketlera atraitne Anna. Baznīca, ko pašlaik skatām, ir jau trešā, kas celta par Pētera Bīrona līdzekļiem 1778. gadā. Virs ieejas redzama hercoga monogramma. Sātu baznīca kalpojusi arī par filmēšanās vietu. Pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem šeit uzņemta režisora Jāņa Streiča kinofilmas “Rūdolfa mantojums” epizode, kur Rūdolfs (Romualds Ancāns) prec kalponi Emīliju (Rēzija Kalniņa).
Tilts uz nekurieni
Ripojam no uzkalna lejā, lai aplūkotu vēl vienu neparastu ainavu – tiltu uz nekurieni. Interesants skats. Lauka vidū slejas tilts, kura abi gali atdūrušies pļavā un neved nekur, visapkārt uzarti lauki. Tilts atrodas autoceļa P121 Tukums–Kuldīga labajā pusē pirms Sātiem. Pirms Otrā pasaules kara, kad strauji attīstījās Latvijas ekonomika, bija iecerēti vairāki lieli projekti. Uzsākta dzelzceļa līnijas Tukums–Kuldīga būvniecība, jo bija nepieciešams tilts pār Abavu. Sākoties karam, dzelzceļa celtniecība pārtraukta, tā arī tiltu nepabeidzot. Latvijas laikā uzbūvētais tilts stāv vēl šodien un kopš 2008. gada iekļauts Eiropas kultūras mantojuma sarakstā “Neparastais kultūras mantojums”.
Mūrnieku tilts
Tilts tapis 19. gadsimta otrajā pusē no laukakmeņiem ar trīs velvēm. Otrā pasaules kara laikā vidējo velvi saspridzināja. Lai atjaunotu tilta darbību, bojāto arku aizpildīja ar akmeņiem. Tagad tilts pār Abavas vecupi ir rekonstruēts. Mūrnieku tilts ir viens no vecākajiem akmens tiltiem Latvijā. Lai gan tā galos izbūvētas kāpnes, pieiet un apskatīt tilta velves tuvumā nav iespējams, jo upes krasti aizauguši ar zāli un krūmājiem.
Viesatas upesloku taka
Jauka pastaigu vieta, kas vijas gar Viesatas krastiem. Lokveida taku iespējams iziet trīs maršrutos, kas marķēti ar speciālām norādēm uz kokiem: dzeltenā līnija – īsais maršruts, sarkanā līnija – garais maršruts, zaļā līnija – īsākais atgriešanās ceļš. Tā kā pēc garās dienas bijām noguruši, nolemjam iet īso maršrutu. Sākumā taka vijas caur mežu gar upes krastu. Priecājamies par skaistajām dabas ainavām, ieklausāmies upes čalošanā un apskatām dažādus objektus – kopā saaugušus kokus, divsimtgadīgu priedi, piecžuburu liepu, upes stāvkrastus un citas interesantas vietas. Takā izvietoti informatīvie stendi, iekārtotas piknika vietas, skatu platformas elpas atvilkšanai un skaisto skatu vērošanai.
