Ir tāda spēle: ar šaha zirdziņa figūru, izmantojot tikai tai raksturīgos gājienus, «noklāt» visas galdiņa rūtiņas.
Ir tāda spēle: ar šaha zirdziņa figūru, izmantojot tikai tai raksturīgos gājienus, «noklāt» visas galdiņa rūtiņas. Kā jau parasti, spēle uz beigām kļūst sarežģītāka, vairāk jākombinē.
Tagad privatizācijas process valstī tuvojas noslēgumam. Jo tuvāk iezīmētais datums (šā gada pēdējā diena), jo vairāk šis process līdzinās minētajai spēlei. Un jo biežāk jādzird par dažādām intrigām un «šaha zirdziņu» gājieniem, kad mērķis tiek sasniegts aplinkus. It īpaši, ja runa ir par lieliem objektiem un pat nozarēm.
Kā līdz šim Latvijā veicies ar privatizāciju, ikviens redzam un vairums ļoti sāpīgi izjūtam. Mazi objekti – bijušo kopsaimniecību darbnīcas, zeme, nelieli un prāvāki uzņēmumi – pri(h)vatizēti samērā primitīvi, toties zibenīgi un efektīvi; neesam paguvuši atjēgties, kad no agrāk kopīgās bļodas puses dzird tikai viena «izredzētā» sātīgo čāpstināšanu, kamēr pārējiem jāgrauž novazāts kauls. Ar lielo objektu piesavināšanos (vismaz ārēji) tik brutāli nebija: tika izdomāti dažnedažādi formāli spēles noteikumi, kam sekoja rafinētas intrigas un dažādas manipulācijas. Beigu beigās rezultāts ir līdzīgs: sabiedrība kļūst vēl nabadzīgāka, valsts nacionālais īpašums – trūcīgāks. Piemēram, Ķemeru sanatorijas, VEF, visas industrijas sagrāve, tagad kārtējā putra ar «Latvijas kuģniecības» privatizāciju.
Esam jau pieraduši, ka tautas sāpēm kā vienīgais anestēzijas līdzeklis kalpo citu sāpju nodarīšana – lai novērstu uzmanību no galvenā. Tikai šādi var izskaidrot aizvadītajā nedēļa izskanējušo vājprātīgā murgam līdzīgo informāciju par P.Stradiņa klīniskās slimnīcas privatizēšanas iespēju. Šī ziņa gan neieguva plašu rezonansi, laikam jau idejas režisori ātri atklāja īssavienojumu un atslēdza publicitātes kanālus.
Kāda liela ārvalstu firma bija izteikusi gatavību privatizēt minēto klīnisko slimnīcu, par ko iestājusies arī tās administrācija. Aiz «humāna» apsvēruma – tādā veidā uzlabot dziednīcas finanses un strādājošo algas. Viedokli par privatizācijas priekšrocībām aizstāv arī LR Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta šefs. Tajā pašā laikā labklājības ministrs A.Požarnovs rādījās kā no plaukta novēlies: viņš par «Stradiņu» privatizāciju neko neesot pat dzirdējis, tāpēc varēja sabiedrības priekšā paust netēlotu sašutumu un noraidījumu.
Ja tomēr pasprukušās valodas par slimnīcas privatizācijas iespējamību izrādītos patiesas, Latvijas iedzīvotājus piemeklētu vēl arī tas, ka jau tā dārgā veselības aprūpe turpmāk kļūtu pieejama tikai niecīgai izredzēto kastai. Nekādi investīciju solījumi nav un nevar būt nesavtīgi, jo investors naudu gatavs ieguldīt vienīgi tur un tad, ja paredzams nopelnīt vēl lielāku naudu. Maksai par medicīnas pakalpojumiem tiktu atlaistas jebkādas bremzes.
Tieši šā iemesla dēļ vairākās attīstītās valstīs (piemēram, Kanādā) veselības aprūpe ir simtprocentīgi valsts pārziņā, nodrošinot visiem iedzīvotājiem vienlīdz pieejamus medicīnas pakalpojumus. Ja nu kādam akurāt gribas saņemt kaut ko labāku, ekskluzīvāku par (mums vēl ilgus gadus nesasniedzamo) vispārējo līmeni, tad – lūdzu, lai ārstējas ārzemēs (šā iemesla dēļ ASV pie pašas Kanādas robežām plaukst īpašs medicīnas bizness).
Citās valstīs uzskata, ka veselības aprūpei jābūt daļēji valsts, daļēji privātā pārziņā. Privātuzņēmēji tad kalpo par sava veida «asuma uzkurinātājiem», pamudinātājiem arī valsts medicīnai attīstīties, neatpalikt. Taču tādā gadījumā jāvalda striktai attiecībai, likumā jāparedz, cik liela daļa veselības aprūpē pieļaujama privātajam biznesam. Sacīsim, ne vairāk par 20 – 25 procentiem.
Jebkurā gadījumā jautājums par veselības aprūpes privatizāciju ir valsts politikas jautājums par to, kam un cik lielā mērā rūp sabiedrības veselība. Latvijas gadījumā «Stradiņi» ir klīnika numur viens ne tikai Rīgas, bet visas valsts mērogā. Tieši tur ārstējas citu pilsētu iedzīvotāji un lauku ļaudis, arī no Jelgavas. Tātad tas ir visas sabiedrības, valsts īpašums. (Tāpat kā, piemēram, Brīvības piemineklis vai Prezidenta pils – šos objektus pagaidām nedzird privatizējam, lai gan ar privāto kapitālu tos varētu piespiest nest peļņu.)
Runas par Latvijas galvenās slimnīcas privatizēšanu var nozīmēt vienu no trīs iespējām. Pirmā (un ticamākā): tas ir kārtējais manevrs ar «šaha zirdziņu», lai novērstu sabiedrības uzmanību no citām privatizācijas lietām. Var tikai minēt, kam tas ir izdevīgi. Otrā: tā ir situācijas un sabiedriskās domas «seklā» zondēšana pirms (iespējams, jau) varas gaiteņos iecerētās veselības aprūpes nodošanas privātā kapitāla rokās. Trešā: var jau būt, ka pāragrās valodas par klīnikas privatizāciju tomēr ir tikai pārpratums. Lai gan mūsu valstī arī «pārpratumi» lielākoties tiek rūpīgi plānoti un paredzēti. Nekas nenotiek tāpat vien.
Arī šaha zirdziņu gājienā ir loģika un likumsakarības. Līkločiem, tomēr mērķtiecīgi pārvietojoties, var noklāt visas šaha galdiņa rūtis. Kas galu galā arī ir privatizācijas mērķis.
