Nupat kā aizvadīti līdz šim grandiozākie svētki Latvijā – Rīgas 800 gadu jubileja. Sabraukušie ārzemnieki nebeiguši vien jūsmot par svētku programmu, tās izpildītājiem un sakopto Vecrīgu. Jelgavai līdz lieliem svētkiem vēl tālu.
Nupat kā aizvadīti līdz šim grandiozākie svētki Latvijā – Rīgas 800 gadu jubileja. Sabraukušie ārzemnieki nebeiguši vien jūsmot par svētku programmu, tās izpildītājiem un sakopto Vecrīgu. Jelgavai līdz lieliem svētkiem vēl tālu.
Pēc diviem gadiem varēsim tik atzīmēt pilsētas dibināšanas 430. gadadienu. Ja to arī darīsim, savas Vecjelgavas, ko viesiem rādīt, mums nebūs. Padomju vara un «vienīgā» partija parūpējās, lai no Otrā pasaules kara drupām vairs nepaceltos ne Cēra viesnīcas nams, ne senais rātsnams, ne Lauvas aptieka, ne Bruņinieku nams, ne Latviešu biedrības nams, ne citas vēl saglabājamas Jelgavas senā centra celtnes.
Karš pasaudzēja, pilsētas vadība – …
Tagad par vecpilsētu saucam māju grupu kādreizējās Lielās ielas galā pie tā saucamajiem Dobeles vārtiem. Brīnumainā veidā šī koka apbūve no kara liesmām tika saudzēta. Tūlīt pēc kara šajās ēkās iekārtojās rūpkombināts, restorāns, banka, grāmatnīca, frizētava, bibliotēka, armijas komandantūra, citas iestādes. Pie Jelgavas vecākās, 18. gadsimta sākumā celtās guļbūves ēkas Krišjāņa Barona ielas stūrī piestāja Rīgas autobusi.
Tolaik šīs ēkas bija vēl ciešami saglabājušās. Tās sāka brukt vēlākos gados, kad to uzturēšanai vairs nepievērsa vērību. Bija jābūvē RAF, jāceļ daudzstāvu nami dižstrādniekiem no Krievzemes – naudas vecpilsētas saglabāšanai nebija. Viens no pēdējiem izpildkomitejas priekšsēdētājiem jautājumu par vecpilsētu noraidīja ar vārdiem: «Tikai bez emocijām!», bet partijas pirmais sekretārs fantazēja, ka visu kvartālu vajadzētu nojaukt un pēcāk uzbūvēt no jauna…
Arhitektūras pieminekļa vietā – bedre
Fantazējums par nojaukšanu jau daļēji ir izpildījies. Tagad – neatkarīgās Latvijas laikā. Lasu paša rakstīto «Zemgales Avīzes» 1993. gada 28. maija numurā: «Aprīļa vidū «Zemgales Avīzes» pielikumā rakstījām, ka senā ēka Vecpilsētas ielā 25 nodota firmas «Dio» īpašumā, ka sākušies darbi tās restaurēšanā. Bet – ak, vai! Nepagāja necik ilgs laiks, kad no pilsētas Valsts pieminekļu inspekcijas mums zvanīja: «Māja nojaukta! Nāciet, būs liela sapulce!»» Jā, tiešām liela sapulce bija, vainīgais taisnojās, ka neko nav varējis glābt – āmurs izlīdis dēlim cauri. Bet bijusī restorāna ēka reģistrēta kā arhitektūras piemineklis! Arhitekti vēl sprieda, ka pēc senajām skicēm māju varētu uzcelt no jauna… Nu vairs ne firmas, ne mājas, Vecpilsētas un Dobeles ielas stūrī palikusi tikai ar vībotnēm un nātrēm pieaugusi bedre… Tukšs ir arī Vecpilsētas un Krišjāņa Barona ielas stūris – pretī senceltnei. Tur divstāvu koka namu savulaik restaurēt bija iecerējis kāds runātīgs fantazētājs arhitekts…
Atceros, deviņdesmito gadu sākumā uz mūsu redakciju Māris Čaklais bija atvedis dāņu fotožurnālistu. Kad aizgājām uz vecpilsētu, dānis sajūsmā centās bildēt māju pēc mājas. Viņa acīs tā bija unikāla vērtība. Šo vērtību atzina arī Latvijas koka arhitektūras speciālists arhitekts Pēteris Blūms, par šā ansambļa unikalitāti 1994. gada Vecpilsētas svētkos stāstīja mākslas zinātnieks, tagadējais Rīgas Melngalvju nama saimnieks Ojārs Spārītis. Bet ko tas līdzēja? Vecpilsētai naudas nepietika…
Īpašnieks ir, bet – atbildīgais?
Pašreizējā situācija ir pārāk bēdīga. Tā īsti smago atjaunošanas darbu vecpilsētā uzņēmusies vienīgi Edīte Krūmiņa. Nu jau viņa sakopusi divas ēkas. Tajā ielas pusē redz vēl kādus atjaunošanas centienus, bet pārējām ēkām lielākoties logi aizsisti ar dēļiem, citai pa abiem stāviem brīvi svilpo vējš, citu aizsūtīt viņsaulē jau paspējis sarkanais gailis. Pie vairākām mājām plāksnītes liecina, ka tās joprojām ir pašvaldības uzņēmuma «Nekustamā īpašuma pārvalde» īpašums. «Nē!» īpašnieka saistības un tiesības kategoriski noliedz NĪP direktors Juris Vidžis. «Īpašnieks ir pašvaldība, Dome.» Palikusi tikai apsaimniekotāja funkcija. Bet kā to var veikt, ja apsaimniekošanai no katra šo māju kvadrātmetra atvēlēti tikai daži santīmi, ja tā pati Dome saimniekošanas vērtību skalu esot nonivelējusi, neņemot vērā, vai ēka ir arhitektūras piemineklis vai nav, ja dotācijas no pilsētas budžeta visa vecpilsētas ansambļa uzturēšanai kārtībā joprojām nav? Vidža kungs saka – atbildīga ir Dome. Bet kurš – Andris Rāviņš, Gunārs Kurlovičs vai Arvīds Račinskis – sitīs dūri pie krūtīm un teiks – atbildīgs esmu es? Katrs no viņiem savā jaunajā darbā ir tikko iestrādājušies, sak, «putru ir ievārījušas» iepriekšējās domes! Pašreizējās pilsētas vadības aktivitātes «kurjatņiku» likvidēšanā ir apsveicamas. Protams, Jelgavas centrs ir jāsapoš. Bet vienlaikus nedrīkst nodot aizmirstībai ansambli, kurā vēl ir pilsētas gadsimtu vēstures vērtības.
No mājas izved 18 kravas gružu
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Jelgavā Gunta Skulte sūrojas, ka Dome viņas darbu neatbalstot, neesot pat ierādītas darba telpas. Pašlaik viņa mitinās pāris kvadrātmetru lielā istabiņā viesnīcā, kur pat apmeklētājus nav iespējams pieņemt. Inspektore pastāstīja, ka pērnruden izsolē nodota vēsturiskā, 18. gadsimta sākumā celtā ēka Vecpilsētas ielā 14. «Laimīgā» ēkas ieguvēja ir zemnieku saimniecības «Senozoli» un stiklinieku darbnīcas īpašniece Iveta Daugule. Ir vajadzīga liela drosme un uzņēmība, lai tik nolaistu būvi ņemtu savā aprūpē. Šā gada sākumā astoņi vīri trīs dienas esot strādājuši, lai mājas iekšpusi cik necik iztīrītu, – 18 mašīnu kravas gružu izvestas. No sākuma logus ar glītiem dēlīšiem aiznaglojuši. Tie noplēsti. Tad aizsituši šāļus – arī tāds pats liktenis. Beidzot aizklapējuši ar skārdu. Taču sētas pusē arī tas atlauzts. Apkārtējie dauzoņas esot prasījuši, lai tiem krietni samaksā, tad šim namam likšot mieru. Kad jautāju, kāda bijusi izsoles cena, Daugules kundze tik atbildēja: «Samaksāju daudz.» Bet izdevumu kalns vēl tikai sāk augt. Bez aizdevuma neiztikt. Ar Unibanku neesot varējuši vienoties, tagad meklēšot atsaucību Hipotēku bankā. Šim kvartālam nav pievadīts ne ūdensvads, ne kanalizācija. Vai šādas trases izbūve nebūtu pilsētas pienākums? Tikai radot nepieciešamos priekšnoteikumus, varētu prasīt, lai māju apsaimniekotāji atrodas. Tagad slogs uz šādu entuziastu pleciem ir pārāk smags. Daugules kundze pilnībā apzinās arhitektūras pieminekļa vērtību. Kaut arī «āmurs lien dēlim cauri», ēku restaurēšot pēc visiem noteikumiem. Nodomi ir skaisti – namu izveidošot kā kultūras centru ar senatnīgu kafejnīcu, ar izstāžu galeriju. «Kaut Dome nāktu kaut drusciņ pretī!» I.Daugule tomēr cer, ka, ar visām grūtībām tiekot galā, nams savu atdzimšanu varētu piedzīvot vēl šajā gadu desmitā.
Intervijā «Zemgales Ziņām» (10. augustā) jaunais pilsētas galvenais arhitekts Arvīds Račinskis ne ar vārdu nav pieminējis vecpilsētas likteni. Jelgavnieki nezina, ir kāda saglabāšanas un attīstības koncepcija vai nav. Varbūt taps? Informācija mums visiem ir nepieciešama. Vienaldzība pilsētas patriotismu nevairos.
