Valgundes, Līvbērzes, Jaunsvirlaukas pagastā un arī upmalās Jelgavas teritorijā ir atrodamas bioloģiski bagātākās vietas ne vien mūsu rajonā, bet pat visā Zemgalē.
Valgundes, Līvbērzes, Jaunsvirlaukas pagastā un arī upmalās Jelgavas teritorijā ir atrodamas bioloģiski bagātākās vietas ne vien mūsu rajonā, bet pat visā Zemgalē.
Palieņu pļavās sastopams simtiem dažādu augu sugu. Tur ligzdo ķīvītes, griezes, bridējputni kuitalas un ormanīši, dziedātājputni ķauķi, dzeltenās cielavas, somzīlītes, vairs tikai Svētes palienēs mīt ķikuti. Intensificējot lauksaimniecību, šīs Latvijas un patiesībā arī Eiropas un pat pasaules dabas bagātības tiek iznīcinātas. Tādēļ viens no projektiem, kam nākamgad paredzēts SAPARD finansējums, ir vidi saudzējošu lauksaimniecības metožu ieviešana bioloģiski bagātās vietās. Paredzams, ka 2001. gadā šim nolūkam tiks izlietots apmēram miljons eiro.
Paši pirmie no mūsu rajona šā projekta realizācijā ir iesaistījušies Jaunsvirlaukas pagasta zemnieku saimniecības «Kalniņi» īpašnieki. Pie viņiem pagājušajā piektdienā uz semināru sabrauca tie rajona lauku saimnieki, kam interesē gan dabas aizsardzība, gan iespēja ar to arī nopelnīt. Andra Austere-Maspāne gan sacīja, ka pirmām kārtām visiem vajadzētu mobilizēties uz nopietnu darbu. Peļņu bez papildu projektiem diezin vai varēs gūt. Tur, kur tagad paceļas viņu vēl līdz galam nepabeigtā māja, ir bijušas gan pļavas, gan aizauguši plašumi, kuros pavasaros līdz sirds patikai izplūdusi Lielupe. «Es tagad eju pa šo zemi un neticu, ka to, kas te jau padarīts, esam izdarījuši mēs!» saka Andra. Saimniekiem piederošajos apmēram 16 hektāros ir gan lauksaimniecībā izmantojama zeme, kur tagad degunus krietni pastiepuši ziemas kvieši un sazēlis āboliņš, gan gadu desmitiem neskartas applūstošas pļavas, grāvmales, krūmāji ar miljoniem to iemītnieku. Plānu par šo vērtību apsaimniekošanu izstrādājusi Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes docente, botānikas pasniedzēja Inga Straupe.
«Kā Inga teiks, tā darīšu!» atbild saimniece uz interesentu jautājumiem par tālākajiem darbiem viņas saimniecībā. I.Straupe arī skaidro: šī saimniecība ir sadalīta četros nogabalos – lauksaimniecības zemes, palieņu pļavas, krūmāji un aizsragjosla. Tur ir arī ainaviski nozīmīgas struktūras – dīķi, atsevišķi veci koki, ekoloģiskais koridors, kas savieno nogabalus. Un katram no tiem ir savs apsaimniekošanas režīms. Tā, bioloģiski bagātajās pļavās zāli var pļaut ik pa diviem gadiem reizi, vislabāk – ap 10. jūliju, kad putniem mazuļi izvesti un augiem sēkliņas nogatavojušās. Optimālais pļaušanas augstums būtu 10 centimetru, lai saglabātos mikroreljefs. Cērtot krūmus no grāvjiem, daļa ir jāatstāj – apmēram desmit procentu grāvmales –, turklāt tā, lai palikušie netraucētu ar tehniku tīrīt pašu grāvi. Saskaņā ar projektu par pļavas hektāra nopļaušanu apsaimniekotājam maksā 30 latu, ja to dara ar parasto izkapti, tad samaksa ir ap 100 latu; par krūmāju hektāra izciršanu paredzēts 300 latu. Ir vēl daudz dažādu citu nosacījumu, prasību, ieteikumu, kas īstenojami pretendentiem uz SAPARD finansējumu. Tie visi ir ietverti plānā, uz papīra uzrakstīti un vākos iešūti. Taču svarīgāka par to visu ir pašu cilvēku dabas mīlestība un atbildības izjūta par tās saglabāšanu. Kilometriem pa rudenīgajām pļavām un grāvju malām Kalniņu saimniecību izstaigā I.Straupe, lai parādītu, ka nupat vēlreiz uzziedējusi garlapu veronika un krastmalu krustaine. Viņai līdzi priecājas Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta referente Līga Drazdovska un Zemnieku saeimas biroja vadītāja un, kā pati saka, vēl aizvien vides lietu ideoloģiskā koordinatore Maira Dzelzkalēja; rudenīgajā vējā viņām līdzi ieinteresēti staigā visi semināra dalībnieki.
«Šī nu gan bija vērtīga diena!» prombraucot teica ne tikai Juta Viniarska no Svētes malas saimniecības, bet arī Aija Degaine no Valgundes Lielupes krasta un visi citi.
Ja latvietim vaicā, kas ir Latvija, tad parasti viņš iedomā meža ieloku, pļavas, siena kaudzes, kādu ezeriņu vai upi pa vidu. Tā ir ainava, kas mūsos saglabājusies no senčiem. Tādu to esam saņēmuši no tēvutēviem. Un tāda tā mums jānodod bērniem un bērnu bērniem. Eiropā jau vairs nav neskartu dabas stūrīšu, un arī pie mums tie iet mazumā. Tādēļ jau arī šie Eiropas Savienības projekti – lai dzeltenai cielavai būtu, kur ligzdu vīt.
