Nezinītis pēc Saules pilsētā sastrādātajiem nedarbiem nespēja aizmigt pat pēc pasaciņas noskatīšanās.
Nezinītis pēc Saules pilsētā sastrādātajiem nedarbiem nespēja aizmigt pat pēc pasaciņas noskatīšanās. Viņu apciemoja «labais Nezinītis» jeb sirdsapziņa, kas viņu tirdīja par dienā sastrādātajām blēņām. Nabaga Nezinītis pārdzīvoja sirdsapziņas teikto un nenojauta, ka «labais Nezinītis» ir tikai nervu šūnu spēļu auglis viņa smadzenēs.
Jautājums par apziņas esamību un par to, kur tā varētu būt, ir kārtējais «mūžīgais jautājums», gar kura atrisināšanu cīnās neirologi, filosofi, psihologi, datorzinātnieki un parapsihologi. Vieni uzskata, ka apziņas jeb dvēseles jautājums mūžam paliks neatrisināms, bet citi steidz preparēt smadzenes, lai atrastu, kur tad apziņa noslēpusies.
Dažādo nozaru speciālisti ir izlobījuši neskaitāmas definīcijas, tomēr, kā atzinis amerikāņu psihologs Viljams Džeimss, «mēs zinām, kas ir apziņa, tikai līdz tam brīdim, kamēr kāds palūdz mums to definēt». Nobela prēmijas laureāti Frēnsiss Kriks, Džeralds Edelmans un Džons Ekls uzskata, ka apziņa ir pēdējais aizejošā gadu tūkstoša zinātnes izaicinājums. Filosofs Deivids Čalmers savukārt atzīst, ka apziņa ir «subjektīva, iekšējā pasaule». Datorzinātnieks Rodžers Penrozs piebilst, no savas nozares torņa raugoties, ka smadzenes nefunkcionē algoritmiski un tām nav nekādas līdzības ar datoriem. Citi atkal apziņu uzskata par smadzeņu darbības produktu – līdzīgi kā melodija ir klavierspēles produkts, kas telpā skan vēl brīdi pēc tam, kad pirksti jau atrāvušies no taustiņiem. Savas identitātes apziņa, prieki, rūpes, griba – tas viss, pēc Frēnsisa Krika domām, nav nekas vairāk kā liela daudzuma nervu šūnu savstarpējās darbības rezultāts.
Arī citi zinātnieki ir gatavi piekrist šai hipotēzei, tiesa gan, ar piebildi, ka smadzenēs pastāv noteikta neironu grupa, kas «atbild» par apziņas veidošanu. Tādā gadījumā arī ar šo pagaidām neatklāto neironu grupu nākotnē pastāv iespēja manipulēt ar visu cilvēku. Un vēl vairāk – ja jau pastāv neironi, kas nosaka apziņu, tātad jābūt arī tādiem gēniem. Turklāt līdzās problēmai, kur meklējama apziņa, «uzpeld» jautājums, vai dzīvnieki spēj rīkoties apzināti.
Nonivelējot apziņas jēdzienu līdz pašapziņai, varētu apgalvot, ka daži dzīvnieki spēj reaģēt apzinīgi. Piemēram, šimpanzes ir vienīgie dzīvnieki, kas sevi spēj atpazīt spogulī. Bet vācu neiropsiholoģe Petra Štēriga uzskata, ka pat visvienkāršākā dzīvības forma spēj sevi apzināties.
Tomēr pastāv arī nedaudz sarežģītāks apziņas problēmas skatījums. Proti, kāpēc gan nervu šūnām, kas nosaka noteiktu krāsu uztveri, vajadzētu piepulcēt arī sajūtas. Piemēram, kāpēc krāsu uztverei, ko acs redz fiziski, piepulcējas arī jūtas? Vācu zinātnieks Volfs Zingers šo parādību mēģina izskaidrot arī ar smadzenēm, nodalot augstāko un zemāko apziņu. Augstāk attīstītās cilvēka un cilvēkveidīgo pērtiķu smadzenes no mazāk attīstīto dzīvnieku smadzenēm atšķiroties tikai ar to lielo apjomu galvaskausā. Tātad tieši šeit arī būtu meklējama «dvēsele». Lielās smadzenes darbojoties kā iekšējā acs, kas apstrādā zemākās apziņas darbības rezultātus. Bet savas identitātes apziņa un subjektīvās sajūtas veidojas kā smadzeņu dialogs. Personību noteicošais dialogs veidojas bērnībā, kad cilvēks iepazīst apkārtējo pasauli. Tādējādi ģenētiski noteiktās smadzenes tiek pieslēgtas «tīklam», kas vēlāk veidos cilvēka individualitāti.
Agrīnās bērnības loma apziņas veidošanā nosaka arī to, kāpēc noteikti apziņas aspekti vēl aizvien ir noslēpumainā dūmakā tīti. Nevienam no mums nav atmiņu par to laiku, kad veidojas apziņa. Zinātnieks to izskaidro ar to, ka apzinātas atmiņas sākas tad, kad apziņa ir definējusi pati sevi.
