Vakarrīt, palūkojoties pa logu, tīkami iejūsmoja saules stari, taču debesis pamazām nomācās, un jau pēcpusdienā kā no ugunsdzēsēju šļūtenes pār zemi nāca lietus.
Vakarrīt, palūkojoties pa logu, tīkami iejūsmoja saules stari, taču debesis pamazām nomācās, un jau pēcpusdienā kā no ugunsdzēsēju šļūtenes pār zemi nāca lietus. Nē, es negrasos rakstīt par laika apstākļiem, kas jau krietni nomocījuši visus siltas vasaras tīkotājus. Drīzāk gan par cilvēkiem, kas spēj būt tik mainīgi, sacelties pret it kā, viņuprāt, notikušu netaisnību, darīt pāri citiem, vērtējot sevi augstāk par pārējiem. Šoreiz par izpratni un cilvēcīgām attiecīgām.
9. maijs – šis datums šogad satraucis ne vienu vien. Negrasos nostāties ne to pusē, kas vēlējās pie Uzvaras pieminekļa nolikt dzeloņdrāšu vainagu, ne to, kas, demonstrēdami valstī aizliegtu simboliku, atzīmēja šo dienu. Sāp visiem vienādi – gan tiem, kas lēja asinis cīņās ar Hitlera karapūļiem, gan tiem, kas ilgstoši smakuši padomijas jūgā un nevēlas neko kopīgu ar sarkanā karoga nesējiem. Taču pārsteidz tas, ka vairs nemākam uzvesties – skrienam klāt cilvēkiem, kaut gan to liedz policijas ķēde, plēšam plakātus un sitam sievietēm. Gandrīz vai tāpat, kad apmētāja ar olām seksuālo minoritāšu pasākuma dalībniekus, un var pat vilkt paralēles ar notikumiem Tallinā – tas tikai ir nākamais pakāpiens ceļā uz ļaunprātīgu visatļautību. Normāli, ja cilvēkiem ir dažādi viedokļi, bet vai tāpēc, lai pierādītu savu taisnību, jāķeras otram pie rīkles? Kāpēc nevaram padarīt pasauli saprotošāku tā vietā, lai vairotu negāciju? Laikam nemākam, jo esam izveidojuši sava “es” kultu, kur svarīgākā ir paša labsajūta, nevis apkārt notiekošais.
