Kreisā kustība Eiropā pastāv jau aptuveni 200 gadu un piedzīvojusi vairākas nostādņu maiņas, tādējādi piemērojoties laika garam, kas palīdzējis saglabāt kustības popularitāti Eiropas vēlētāju vidū. Par kreisajām tiek uzskatītas gan sociāldemokrātiskās, gan darba jeb leiboristu, gan sociālistiskās un komunistiskās nostādnes. Ja pieņemam pēdējos gados Latvijas politikā kultivēto uzskatu par labējām partijām kā latviešu interešu pārstāvēm, bet kreisajām kā krievu aizstāvēm, neskaidra kļūst kreisās kustības būtība Eiropā, kur nacionālo parlamentu darba kārtībā nav jautājumu par latviešu un krievu starpetniskajām attiecībām. Kreisā kustība Eiropā radās 19. gadsimta sākumā, kad kontinentā arvien straujāk attīstījās industriālā ražošana, radot jaunu sabiedrības grupu – strādniekus, kuru iztika bija pilnībā atkarīga no algota darba. Laika gaitā kreisās partijas no opozīcijas liberālajai domai aizguvušas daudzus tās elementus. Līdz ar politisko līderu nomaiņu 20. gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā kreisās politiskās domas uzmanības lokā nokļuva jautājumi, kas agrāk bija ne vien ārpus kreiso partiju ideoloģijas, bet ārpus politikas vispār – dzimumu vienlīdzība ģimenē un darbavietā, ekoloģija un vide. Labklājības valsts Labklājības valsts bijušas kreiso partiju ilggadējs trumpis. Rietumeiropas sociāldemokrātisko un komunistisko partiju lielākā atšķirība bijusi labklājības valsts definēšanā, nosakot nodokļu lielumu, valsts un privātā kapitāla proporciju atšķirību, kā arī dažādu pabalstu un sociālo garantiju plašumu. Pēc neoliberālo partiju ilgstošas atrašanās pie varas 20. gadsimta astoņdesmitajos gados ne viena vien kreisā spārna partija tiecas pārskatīt savu ekonomisko programmu, paredzot atbalstu privātiem uzņēmumiem un darba ņēmēju plašāku atbildību. Šādas tendences veicinājis sociālisma valstu bloka sabrukums, kas simbolizēja sociālisma kā ekonomiskās sistēmas mazspēju, gan augošā globālā konkurence. Kreiso retorika mainījusies no prasības pēc sabiedrības vienlīdzības līdz sociālajam taisnīgumam mūsdienās. Lielākā kreiso partiju dilemma tagad ir pareizu valsts ekonomisko prioritāšu izvēle un vēlētāju atbalsta saglabāšana. Piemēram, ekonomikas atveseļošanas pasākumi Vācijā veicinājuši to, ka daļa sociāldemokrātu trūcīgāko vēlētāju pārgājuši galēji kreiso vai galēji labējo atbalstītāju pusē. Dažādi vērtējams arī Eiroparlamenta sociāldemokrātu frakcijas atbalsts brīvajai tirdzniecībai starptautiskajā arēnā, kas veicinātu lētāku produktu ieplūšanu Eiropas tirgū un vājinātu vietējo ražotāju pozīcijas, izraisot darbavietu skaita samazinājumu. Respektīvi, diskusijas norit par atšķirīgu finanšu pārdales modeli, bet ne to pelnīšanu.Etniskās minoritātes un imigrācija Viens no karstākajiem jautājumiem, kura risināšanā aktīvi iesaistās Eiropas kreisās partijas, ir nacionālās minoritātes un imigrācija. Daļa kreiso partiju ir ieinteresētas paplašināt minoritāšu un imigrantu tiesības, skaidrojot to ar nepieciešamību novērst diskrimināciju un ar to saistīto sociālo atstumtību. Eiropas valstu sociāldemokrāti lielākoties ir liberāli pret imigrantiem, turpretī pretēju viedokli pauž galēji kreisie. Piemēram, Vācijā Kreisā partija kategoriski vēršas pret viesstrādniekiem, akcentējot, ka darbs nepieciešams vietējiem strādniekiem. No tāda viedokļa galēji kreisās partijas ir konservatīvākas par sociāldemokrātiskajām un pauž sociāldemokrātu iepriekšējo paaudžu idejas, piemēram, protekcionismu. Pacifisms vai militārisms Lai arī gadu desmitus kreisie tika asociēti ar pacifismu un miera vērtību sludināšanu, Irākas operācijā, lai gan to nosodīja daudzas kreisās organizācijas, tostarp starptautiskās, iesaistījās gan Lielbritānija, gan daudzas Austrumeiropas valstis, kuru vadībā bija kreisie spēki. Taču, kad Spānijā un Bulgārijā pēc opozīcijas perioda pie varas nokļuva kreisās partijas, karaspēks no Irākas tika nekavējoties izvests. Lielbritānijas iepriekšējā premjera Tonija Blēra padomnieks un kreiso ideju mūsdienu guru Entonijs Gideness aizstāv starptautisko organizāciju sankcionētu militāro intervenci un akcentē nepieciešamību aizsargāt cilvēktiesības. Jautājums, ko varētu uzdot intervencionistiem, ir par turpmāko rīcību pēc varas maiņas – vai atbrīvotā sabiedrība pratīs sevi pārvaldīt vai arī būs nepieciešama sabiedroto valstu aizbildniecība? Zīmīgi, ka tieši jautājumā par atbalstu vai pretestību Pirmajam pasaules karam Eiropas kreisā kustība galīgi sašķēlās komunistos – kara pretiniekos – un sociāldemokrātos – kara atbalstītājos.Ekoloģija un vide Līdz ar «1968. gada paaudzes» nokļūšanu kreiso partiju vadībā kopš astoņdesmitajiem gadiem kreiso politikas neatņemama daļa ir ekoloģijas un vides jautājumi. Īpašu uzmanību tiem kreisie velta Vācijā, kur iepriekšējo paaudžu sociāldemokrātu atbalstītā industrializācija nodarījusi lielu postu dabai. Mūsdienās kreisie politiķi apelē pie daudzkārt izmantojamo un videi draudzīgo resursu lietošanas enerģijas iegūšanā un ražošanā. Viens no strīda jautājumiem kreiso politiķu debatēs Rietumeiropā ir atomenerģijas izmantošana. Piemēram, Vācijas un Norvēģijas sociāldemokrāti aktīvi aģitē par jaunas paaudzes reaktoru būves nepieciešamību pašu mājās, turpretī Zviedrijas sociāldemokrāti savas valdīšanas gados nosodīja šo enerģijas iegūšanas veidu.Ģimenes politika Līdzīgi kā vides jautājumos, kreiso attieksme pret ģimeni mainījusies līdz ar astoņdesmitajiem gadiem, kad partiju programmās sāka atspoguļoties sešdesmito gadu studentu pretestības kultūras gars. Pirms tam kreisos politiskos spēkus dzimumu jautājums interesēja vienīgi no ražošanas viedokļa, bet privātajā dzīvē, lai arī to uzskatīja ārpus politikas, atbalstīja tradicionālu un atturīgu dzīvesveidu. Pēc nemierīgo studentu nokļūšanas kreiso partiju vadībā viņu attieksme mainījusies kardināli. Jau septiņdesmitajos gados tika atbalstītas abortu legalizācijas akcijas, pamatojot to ar sievietes tiesībām uz savu ķermeni. Pašlaik kreisās partijas aizstāv dzimumu vienlīdzību ne vien publiskajā sfērā, bet arī ģimenē.Nākotnes perspektīvas Kreisās partijas sevi vienmēr definējušas kā progresīvu spēku, kas nosaka cilvēces attīstības mērķus. Izvērtējot kreisos no šāda viedokļa, jāsaka: to iespaidā nopietni mainījusies Eiropas politiskā kultūra un vērtības. Taču kreiso sākotnēji izvirzītais mērķis likvidēt kapitālismu un aizstāt to ar sociālismu nav realizēts, vēl vairāk – tas ir atmests, un akceptēta tirgus ekonomika, kurā notiek politiskā cīņa par demokrātiju, cilvēktiesībām, apkārtējo vidi un ekoloģiju. Pēdējā kreisās domas reforma, kas sākusies astoņdesmito gadu sākumā, vēl joprojām turpinās un meklē savas izpausmes. Kreiso iespēja saglabāt sevi kā nozīmīgu spēku Eiropas politikā būs atkarīga no spējas definēt politiku, kas varētu saglabāt Eiropas ekonomisko konkurētspēju un sociālā taisnīguma nodrošināšanu sabiedrībā. Tas ir liels izaicinājums, ja zinām, ka Eiropai trūkst savu enerģētisko resursu, un redzam Dienvidaustrumāzijas valstu ekonomiku izaugsmi, kas neaizraujas ar demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu, sociālo garantiju nodrošināšanu un vides standartu ieviešanu.
