Šogad 28. februārī atceramies interesantu notikumu – aprit 440 gadu, kopš 1567. gadā Kurzemes pirmā hercoga Gotharda Ketlera ierosmē Rīgā sasauktais Kurzemes bruņniecības landtāgs nolēma atjaunot vai celt no jauna 70 luterāņu baznīcas.
Šogad 28. februārī atceramies interesantu notikumu – aprit 440 gadu, kopš 1567. gadā Kurzemes pirmā hercoga Gotharda Ketlera ierosmē Rīgā sasauktais Kurzemes bruņniecības landtāgs nolēma atjaunot vai celt no jauna 70 luterāņu baznīcas, dibināt skolas un nabagu patversmes. Historiogrāfijā šis lēmums dēvēts mazāk pazīstamā vārdā – 1567. gada Kurzemes baznīcu recess.
Livonijas valstu konfederācijas pēdējos pastāvēšanas gados norisinājās dramatiskais un asiņainais Livonijas karš (1558 – 1583). 1561. – 1562. gadā tas vistiešāk skāra kurzemnieku, zemgaliešu un Jelgavas (Mītavas) visu kārtu iedzīvotāju likteņus. Livonijas ordeņa pārstāvji pasteidzās lūgt Polijas un Lietuvas militāro un politisko aizstāvību, un 1561. gada 28. novembrī Livonijas ordeņa pēdējais – 48. – mestrs G.Ketlers, parakstot Padošanās aktu (Pacta Subiectionis), kļuva par Polijas – Lietuvas valsts karaļa Sigismunda II Augusta vasali. Tā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas 234 gadus bija uz vēstures skatuves un sagādāja ne vienu vien pārsteigumu Eiropai un pasaulei.
Auditors nolika pilnvaras
Padošanās aktā noteikts, ka hercogam jābūt luterānim, līdz ar to luterānisms kļuva par valdošo reliģiju visā hercogistē. G.Ketlers ar Lutera mācību bija iepazinies 1556. gadā Vitenbergā. G.Ketlers kā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs lieliski apzinājās, ka ordenis, īpaši beidzamajā laikā, visvairāk bija interesējies par savu pavalstnieku nodokļu iekasēšanu, nevis par viņu garīgo dzīvi. 16. gadsimta vidū Kurzemē (īpaši bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijā) un Augšzemē valdīja pilnīgs pagānisms. 1566. gadā hercogs savam galma mācītājam Stefanam Bīlovam uzdeva veikt pirmo vispārējo hercogistes vizitāciju (mūsdienās modernizēti varētu teikt – baznīcu un draudžu auditu). Tās rezultāti tik nepatīkami pārsteidza Bīlovu, ka viņš nekavējoties nolika sava amata pilnvaras un devās uz Vāciju. Ne pa jokam bija satraukts arī hercogs, hercogiene un citi valdošās kārtas pārstāvji. 1567. gada 28. februāra landtāga lēmumi bija likumsakarīga reakcija. Tika atzīts akūts baznīcu trūkums visā hercogistē. Landtāgs nolēma, ka turpmāk mācītājus vajag ņemt tikai no latviešiem, jo vācieši parasti neinteresējās par latviešu valodu. Viņu sprediķus skaidroja “tulks”. Savukārt, lai izaudzinātu latviešu mācītājus, bija jāsāk ar latviešu bērnu skološanu. Muižniecība šim nolūkam nedeva līdzekļus. Tā ar minētā landtāga lēmumu 1567. gadā Jelgavā tika nodibināta tā sauktā Latīņu skola, kas pastāvēja līdz 1805. gadam.
1570. gada 22. jūnijā bruņniecības landtāgs izdeva lēmumu par jaunu baznīcu būvi un kārtību tajās. Tādējādi 16. gadsimta pēdējā trešdaļā un 17. gadsimtā bija vērojams dievnamu celtniecības “bums” – atjaunoja vai no jauna uzcēla 27 luterāņu baznīcas Zemgalē un 43 Kurzemē. Pirmā mūra ēka Jelgavā
Kā šie notikumi atbalsojās Jelgavas pilsētā un novadā? Līdz 1566. gadam Jelgavas un Dobeles novadā darbojās trīs baznīcas, kas bija celtas vēl pirms reformācijas. Senākā – Dobeles baznīca, ko 1495. gadā licis būvēt Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs. Savs koka dievnams bijis arī Lielaucē, minēts 1530. gadā. 1522. gadā pirmo reizi minēta baznīca Jelgavā, kas atradusies vietā, kur vēlāk tika uzcelta Sv.Trīsvienības baznīca. Šī necilā koka celtne bija saglabājusies līdz 1527. gadam, kad to sagāza vējš. Zvanu tornis tika lietots līdz 1688. gadam. 1574. gadā pēc G.Ketlera pavēles blakus vecajai ēkai sāka celt jaunu mūra dievnamu, bet to nepabeidza. Būvdarbi atsākās 1592. gadā ar hercoga atraitnes Meklenburgas Annas un pilsētas atbalstu. Dievnamu iesvētīja 1615. gada 25. maijā. Sv.Trīsvienības baznīcas jaunais zvanu tornis tika pabeigts 1688. gadā. Sv.Trīsvienības baznīca bija pirmā jaunuzceltā luterāņu mūra baznīca tā laika Eiropā. Līdz tam protestanti izmantojuši katoļiem atņemtos dievnamus. Tā uzskatāma arī par pirmo mūra celtni Jelgavā. Pilsētas galvenajā dievnamā pulcējās Jelgavas vācu draudze, un tajā bija arī Kurzemes superintendanta sēdeklis. Latvijas arhitektūras vēsturē celtne iegājusi kā viens no vērienīgākajiem sava laika būvprojektiem. Par projekta autoru tiek uzskatīts holandiešu būvmeistars Joriss Jorisons Frēze (Freese), kas pirms dažiem gadiem Rīgā bija pabeidzis Sv.Jāņa baznīcas altārdaļas piebūvi. Līdzīgas formas ar vēl lielāku vērienu bija saskatāmas Jelgavas Sv.Trīsvienības luterāņu baznīcā. Jau 1611. gadā minēts baznīcas torņa pulkstenis, bet 1692. gadā uzlikts jauns, kura ciparnīcā iegravēts Josta Vilhelma Mellera (Mõller) (viņš bija Jelgavas tiesas fogts) un viņa sievas Katrīnas Šīricas (Schieritz) vārds. Par godu reformatora Mārtiņa Lutera (1483 – 1546) 400 gadu jubilejas svinībām 1883. gada 29. oktobrī pie baznīcas iestādīja ozolu un uzlika piemiņas akmeni (nav saglabājušies). Kopš iesvētīšanas baznīca piederēja vācu draudzei, latviešu draudzes mācītājs un padome sāka darbu 1940. gada 5. maijā. 1944. gadā sagrautais dievnams 1949. gadā tika uzspridzināts un nojaukts. Līdz mūsdienām saglabājies tikai tornis.
Pēc kara pirmā atjaunotā
Otrs vecākais dievnams Jelgavā ir Sv.Annas luterāņu baznīca. Senākās ziņas par to attiecināmas uz 1566./1567. gadu. 1567. gadā celtā baznīca bija no koka un apjumta ar lubu jumtu. Tornis atradies savrup pie dievnama ieejas vārtiem, kurā atradies zvans ar gada skaitli 1605. Baznīcas lielais dārzs bija ierobežots ar sētu un granīta stabiem (dārza dienvidrietumu stūrī 1883. gada 10. novembrī Lutera 400 gadu dzimšanas dienas atcerei iestādīja ozolu – vēl šodien tas atrodas baznīcas dārzā).
Koka dievnama mūžs nebija ilgs, Hercoga G.Ketlera dēla Fridriha laikā pie Annas koka baznīcas uzcēla ķieģeļu mūra torni, kurā iecēla veco zvanu. Tornim bija sarkans lēzens dakstiņu jumts, veidots Kurzemei raksturīgā stilā. Bet 1625. gadā Jelgava krita zviedru rokās. Pilsēta izdega, dievnami gāja bojā. No Annas baznīcas pāri palika tikai lielās durvis. Pēc zviedru aiziešanas 1633. gadā sāka atjaunot pastorātu un domāt par jaunas mūra baznīcas celšanu. Darbus sāka 1638. gadā, un tie turpinājās līdz 1641. gadam, bet, tā kā vecais mūra tornis bija par īsu, to 1649. gadā pagarināja, un tā augstums sasniedza 49 metrus.
Tomēr ar celtni drīz notika nelaime. 1682. gadā sabruka sienas un jumts, jo sijas bija uzliktas par īsām un nebija pareizi atstutētas. Līdz ar to gāja bojā arī baznīcas sākotnējā interjera iekārta. Pēc šā notikuma septiņus gadus draudze dievkalpojumus noturēja vācu Sv.Trīsvienības baznīcā. Tomēr 1692. gadā dievnams atkal bija zem jumta. Līdzekļus toreiz sagādāja, pateicoties vācu muižnieku un pilsoņu ziedojumiem. Baznīca atradās parocīgā vietā – pie toreizējās Lielās un Šreibera (Rakstvežu) ielas krustojuma, un tās tornis līdz pat 1862. gadam (tad tika pagarināts Sv.Trīsvienības baznīcas tornis) bija augstākais Jelgavā. Dievnams izcēlās uz pārsvarā vienstāvu koka apbūves fona. Sv.Annas baznīca šodien ir vecākā luterāņu baznīca, kas Jelgavā saglabājusies pēc kara. 1947. gadā mācītāja R.Šmita vadībā tika sākti tās atjaunošanas darbi. Dievnams kļuva par Latvijā pirmo pēc Otrā pasaules kara atjaunoto luterāņu baznīcu (padomju varai gan šajā ziņā nopelnu nebija, tā drīzāk lika šķēršļus – baznīca tika atjaunota, pateicoties draudzes locekļu pašaizliedzīgajam darbam un ziedojumiem, tas bija divtik grūti arī valdošās Staļina diktatūras spiediena dēļ).
