Nesen publicētās Centrālās vēlēšanu komisijas aptaujas rezultāti uzrādīja, ka prognozējamā aktivitāte pašvaldību vēlēšanās būs līdzīga kā iepriekšējās vēlēšanās, tas ir, visai zema.
Nesen publicētās Centrālās vēlēšanu komisijas aptaujas rezultāti uzrādīja, ka prognozējamā aktivitāte pašvaldību vēlēšanās būs līdzīga kā iepriekšējās vēlēšanās, tas ir, visai zema. Šīs pašas anketas arī liecina, ka sevišķi neaktīvi ir vēlētāji Zemgales vēlēšanu apgabalos.
Latvijas iedzīvotājos nereti ir vērojams sociālais pesimisms, ko izraisa nu jau par rutīnu kļuvusī korupcijas problēma, solījumu nepildīšana, valsts diskreditācija, grimšana nabadzībā, partiju strīdi un tā tālāk. Ja ierēdnis vai politiķis rīkojas saskaņā ar iepriekš teikto, tad šīs valsts pilsonim ir pamatotas tiesības paust savu neapmierinātību, piemēram, presē vai arī tikties aci pret aci ar pašiem vaininiekiem.
Pilsoniskā sabiedrība faktiski ir viss, kas atrodas nevalstiskajā sektorā, taču ikdienā visbiežāk ar to mēs saprotam dažādo interešu vadītās nevalstiskās organizācijas (NVO). Un tieši šis NVO tīkls, ko demokrātiska valsts var piedāvāt indivīdam, ir instruments, ar kuru pilsonis varētu kontrolēt amatpersonas un aktualizēt sev svarīgās problēmas lokālajā un valstiskajā līmenī. Ir krietni liela atšķirība, vai tu, pilsētas domei pieņemot kādu lēmumu, esi viens neapmierinātais, vai tādu ir daudz un vai viņi ir apvienojušie kādā organizācijā, ko turklāt respektē vietējie masu saziņas līdzekļi, ar kuriem pilsoniskā sabiedrība tieši kontrolē amatpersonas un ietekmē lēmumu pieņemšanu. Par nožēlu jāsecina, ka pagaidām Latvijas sabiedrība vēl īsti nav apzinājusies to milzu nozīmi un plusus, ko NVO varētu sniegt, lai padarītu pilnasinīgu katra indivīda dzīvi.
Manuprāt, vaina ir domāšanā, kā arī lielākās sabiedrības daļas vērtīborientācijā. Galvenokārt tā ir vienas daļas cilvēku nespēja saredzēt kādu gaišāku saules stariņu tuvākā vai tālākā nākotnē. It īpaši sāpīgi tas ir lokālajā (pašvaldību) līmenī, kur, kā liecina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas dati, tikai aptuveni 20 līdz 30 cilvēku piedalās lielo Latvijas pilsētu pašvaldību lēmumu pieņemšanas procesā un no tiem pašiem lielākā daļa esot pašvaldību darbinieki. Vēl ļaunāk par lielajām pilsētām ir mazo pagastu pašvaldībās, kurās no padomju laikiem saglabājušies pāris sakārņu, kas jau ilgu laiku atrodas pagasta padomē pie varas siles un nemaz nesaprot, kālab kādam vēl jālien mūsu lietās – sak, lai ir kā agrāk, jūs darāt savu, mēs – savu. Tieši gadījumos, kad pilsoniskā sabiedrība (šai gadījumā, ņemot vērā krietni mazāko cilvēku skaitu, tai nevajag obligāti būt institucionalizētai) nekontrolē pagasta padomes darbību, dažādi sakārņi un amatpersonas sataisa zilus brīnumus.
Ļoti pozitīvi vērtējams tas, ka Jelgavā ir Cilvēktiesību atbalsta tīkla nodaļa vai pensionāriem – Pensionāru apvienība, kas vismaz kaut kā mazina šo pelēko zonu starp varu un sabiedrību. Bet ar pāris organizācijām nepietiek, sevišķi Jelgavā, kur ir 75 tūkstoši iedzīvotāju, kas pārstāv dažādas intereses. Sabiedrībai pirmajai jāsper solis pretī politikai, nevis otrādi, jo šāds modelis savu neefektivitāti Latvijā jau ir pierādījis – tikai 22% iedzīvotāju iesaistīti pilsoniskajā sabiedrībā, turpretī, piemēram, Zviedrijā, kas uzskatāma par labklājības valsts paraugu, šis skaitlis ir 56%.
