Ir pagājis pavasaris ar vēlēšanu uzkurinātajām kaislībām, ar solījumiem, kas tiks vai, gluži pretēji, netiks izpildīti, un mūsu «jaunā» pēcvēlēšanu dzīve atkal ieņem samērā rāmu plūdumu.
Ir pagājis pavasaris ar vēlēšanu uzkurinātajām kaislībām, ar solījumiem, kas tiks vai, gluži pretēji, netiks izpildīti, un mūsu «jaunā» pēcvēlēšanu dzīve atkal ieņem samērā rāmu plūdumu. Pašā vēlēšanu karstumā tad arī nāca pasaulē P.Putniņa visjaunākā luga «Pakaļgala tīrība» (2000. g.), kuras inscenējumu Jelgavas Jaunajā teātrī veidoja režisors A.Krūmiņš, nedaudz mainot nosaukumu – «Labā tīrības sajūta».
A.Krūmiņš: «Zemnieku Savienība savā pirmsvēlēšanu kampaņas laikā vērsās pie manis ar vēlēšanos uzvest kādu no Paula Putniņa lugām (pēdējā uzvesta pirms 12 gadiem – I.V.). Manā ziņā palika izvēle, kuru lugu taisīt. Vecās šodien tā īsti vairs neder, tāpēc piedāvāju P.Putniņam ideju uzrakstīt kaut ko jaunu. Nosaukums, kuru devis autors («Pakaļgala tīrība»), ir ļoti precīzs lugas idejas formulējums, bet mēs to tomēr nelikām, jo tas it kā mazliet atbaida publiku.»
«Politikā? Tikai ne to!»
P.Putniņš vidējās un vecākās paaudzes skatītājiem ir labi pazīstams latviešu dramaturgs, kas astoņdesmitajos gados gandrīz leģendāru slavu iekaroja ar tādiem populāriem Latvijas teātru kases gabaliem kā «Ar būdu uz baznīcu» (1987) un šīs lugas turpinājumu «Ar Dievu pie zemes» (1991). P.Putniņš, pēc izglītības režisors, pieder pie vecākās paaudzes ražīgākajiem un spēlētākajiem dramaturgiem. Sākot no 1968. gada, viņa lugas dzīvo kā uz profesionālo, tā arī uz amatieru teātru skatuvēm. Būtu melots, ja teiktu, ka P.Putniņš savā dramaturga pieredzē būtu baudījis tikai «saulainas dienas». Ir bijuši gari un sāpīgi klusuma brīži, kad uzrakstītās lugas krājas teātru režisoru atvilknēs un neviens par tām neizrāda interesi. Tā arī šis pēdējais klusuma periods, kas jau bija ievilcies 12 gadu garumā… Protams, tas nenozīmē, ka dramaturgs nestrādā, taču katra luga savu dzīvotspēju un patieso vērtību pierāda tikai uz skatuves.
P.Putniņš savā jaunajā traģikomēdijā piedāvā pavisam vienkāršu fabulu: pārsmalcināta intelektuāļu ģimenīte, pieverot acis uz sadzīves reālijām, cenšas norobežoties no visa, kas viņu izpratnē skaitās «netīrs un vulgārs», pirmkārt, jau politika («Politikā? Tikai ne to!.. Tad jau labāk godīgi nomirt..»). Autors, dodot atsauces uz šodienas aktualitātēm, mēģina diezgan didaktiski norādīt uz inteliģences inertumu un pasivitāti politiskajos procesos, kā arī atklāt kultūras cilvēku patieso vietu mūsdienu Latvijas apstākļos.
Kāds ir lugas centrālais konflikts? Tas ir sociāls konflikts starp idejas nesējiem un reālitāti. Lugas galvenais tēls – dzimtas māte Mārīte – nes sevī šo ideālisma būtību, proti, tieksmi sekot TIKAI cildeniem ideāliem, ticēt tiem, tos realizēt. Veidojas zināms matriarhāts. Garīgi pārsātinātā dzimtas māte, kalpojot saviem gaišajiem ideāliem, sakropļo un iznīcina savu pēcnācēju dzīvi, pati to nepamanīdama. Lugas pamatidejā vērojamas diezgan lielas paralēles ar 1981. gadā sarakstīto lugu «Uzticības saldā nasta». Luga «Pakaļgala tīrība», tāpat kā daudzi P.Putniņa dramatiskie darbi, sarakstīta sociālā konkrētībā, kas robežojas ar tiešu publicitāti. Līdz ar to autors uzliek zināmus ierobežojumus tās skatuves mūžam, jo politiskās reālijas un avīžnieciskas patiesības noveco neiedomājami ātri.
Ar virzienu uz fantasmagoriju
Agris Krūmiņš, veidojot inscenējumu, atteicies no konkrētām reālpsiholoģiskām attiecībām lugas personāžu starpā, līdz ar to atbrīvojot lugu no didaktisko tekstu smaguma un nedzīvuma. Tēli veidoti kā sakāpināti, groteski personāži, dažviet to atklāšanai izmantojot absurda teātra stilistiku. Režisors pats lugas žanru dēvē par absurda traģikomēdiju ar virzienu uz fantasmagoriju.
Izrādes darbība sākas ar tādu kā rituāla deju, kur noslēgtā aplī savā iekšējā kustībā darbojas visi izrādes dalībnieki (kustību konsultante A.Skrastiņa). Ļoti svarīgi, ka dejas sākums ir tieši aplis, jo kā zināms, aplis ir universāls totalitātes, pilnības un mūžības simbols. Deja, kas simbolizē šīs ģimenes (vai varbūt visas inteliģences?) noslēgtību sevī, pašpietiekamību, norobežotību un sava veida iekšēju harmoniju. Par dejas un dzīves «lokomotīvi» (politikā plaši lietots vadītāja simbols) izvēlēta dzimtas māte Mārīte (Ilze Rimša). A.Krūmiņam izdevies atrast šā daudzslāņainā tēla «atslēgu». Māte – visa sākums un gals, visa noteicēja un vadītāja – savas ģimenes titāns – lidinās pa skatuvi viegla kā taurenītis, trallinādama, vārsmodama tautas dainas, bērnišķīgi sajūsminādamās par sava «apvīst» sākušā vīra «provokatīvo humoru». Taču zem šā ārējā viegluma slēpjas mīlestības «dzelzs dūre», kurai neviens no ģimenes ne tikai neiedrošinās, bet pat arī neiedomājas pretoties. Pasargāt, nosargāt savējos – tāds ir mātes instinkts pat tad, kad sen vairs nav ko sargāt… I.Rimšas veidotais mātes tēls, izejot cauri dažādām lugas dzīves peripetijām, ar fanātisku optimismu saglabā pašas radīto fikciju par nepiedalīšanos «netīrajās politiskajās neģēlībās». Ģimenes galva – tēvs Kārlis Tuņķis (Andrejs Pelūde). Parazitējošs, sevī iemīlējies snobs, kas tīksminās par sevi un sava virtuozā prāta piruetēm. Abi vecie Tuņķi – ģērbti tautiski «ausekļotā» tērpu gammā – veido savdabīgu virtuozu duetu, gan plānojot sava dēla Henrika tālāko dzīvi, gan pašpietiekamībā meditējot uz izjukušas dzīves drupām. Ģimenes tēva tēls veidots kā rezonieris, nespējīgs patstāvīgi rīkoties, izlemt, uzņemties atbildību.
Otru tēlu pāri veido jaunais Tuņķis Heinriks (Valts Freimanis) un viņa līgava Dzirkstīte Silamagone (Skaidrīte Dzene). Šiem personāžiem režisors devis visplašāko attīstības spektru. No zinātnes augstumos klejojošiem īpatņiem līdz ikdienības nospiestām, jebkādu dzīvotgribu zaudējušām, salauztām būtnēm, kuras cīnās par eksistenci. 1. cēliena sākumā jaunos maģistrus mēs redzam kā monolītus, pieminekļiem līdzīgus tēlus, kurus maz skar sadzīviskas problēmas. Taču pakāpeniski augstprātīgo majestātiskumu arvien vairāk nomaina bezcerība un akla pakļaušanās dažādu apstākļu sakritībai. Neizlēmīgais Heinriks, tāpat kā viņa tēvs, ir spējīgs pakļauties tikai mātes diktētiem dzīves noteikumiem. 2. cēlienā, kad pēc neveiksmīgas karjeras politikā pie Heinrika atgriežas Dzirkstīte, režisors parāda šo tēlu depresīvo degradāciju.
Kā cilvēks no malas veidots Mārītes māsasmeitas Aurēlijas tēls (Liene Burba). Salīdzinoši ar groteski izkāpinātajiem intelektuāļu pāriem Aurēliju režisors iezīmējis kā sadzīviski piezemētāku, veselīgi domājošu dabas bērnu, kas apzinās savas tiesības un pienākumus šajā dzīvē. Paskaļā, vienkāršā meitene no laukiem ienes gan svaigu elpu samocītajā, metaforām piebārstītajā vidē, gan sabalansē režisora veidoto tēlu kopu.
Režisoram kopā ar aktieriem izdevies radīt spožu tipāžu galeriju, kas darbojas labi saskaņotā ansamblī, tajā pašā laikā nezaudējot spilgtas individuālās iezīmes. Skatoties izrādi, iepriecina precīzi izkārtotās mizanscēnas, kas izrādei dod noteiktu temporitmu un spēles «garšu».
«Režija jauc autora uzceltos griestus»
Spēles telpu iekārtojis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis – lakoniski, funkcionāli un asprātīgi. A.Krūmiņš kā režisors izceļas ar apbrīnojamu spēju apspēlēt jebkuru tam piedāvāto rekvizītu. Teatrālā vide kļūst dzīva arī šoreiz – gan mietpilsonību raksturojošā 1. cēlienā, gan askētiski atkailinātā 2. cēlienā.
Pēc izrādes sarunā ar dramaturgu var just, ka lugas interpretācija ne tik vien viņu pārsteidz, bet var būt, ka pat zināmā mērā neapmierina. Bet tā jau tas laikam ir – «režisors» Putniņš nevar sadzīvot ar dramaturgu Putniņu. Nevar šodien un nav varējis arī agrāk, jo S.Freinbergas grāmatā «Sešdesmito gadu atblāzma» (1989) P.Putniņš par sevi saka: «Autors, šai gadījumā es, jau lugā visu, ko gribējis un varējis, ir pateicis. Grūti paskatīties uz savu darbu ar neatkarīgu, ierosināties gatavu aci. Ja lugu iestudē cits režisors, tad režija kopā ar aktieri jauc autora uzceltos griestus nost. Ar savu neatkarīgo domu, ar svaigu izjūtu padziļina, paplašina materiālu, dod tam it kā jaunu elpu. Vismaz tā vajadzētu būt. Es pats savus celtos griestus nojaukt nevaru».
Noslēguma vietā. Izlasot P.Putniņa lugu «Pakaļgala tīrība», nekādā gadījumā nevar teikt, ka tā piederētu pie labākajiem šā autora veikumiem, taču A.Krūmiņš ir atradis veidu un stilu, kā lugu padarīt interesantu un dzīvu. Un tā ir liela režisoriska meistarība – izlasīt un saskatīt vairāk (arī dziļāk), nekā autors uzrakstījis. Vēl gribētu pieminēt to, ka šīs lugas iestudējums, tāpat kā pārējie 80 orģināldramaturģijas darbi, kas iestudēti 2000./2001. gada sezonā Latvijas profesionālajos un amatierteātros, piedalās šā gada latviešu orģināldramaturģijas iestudējumu skatē.
