Pašreiz Latvijā ir unikāla iespēja – klātienē redzēt Tibetas mūku sakrālās ceremonijas.
Pašreiz Latvijā ir unikāla iespēja – klātienē redzēt Tibetas mūku sakrālās ceremonijas. Vērojot mandalas veidošanu no smiltīs saberztiem un iekrāsotiem Nepālas akmeņiem, skatītājs gūstot svētību un uzlabojot savu karmu. Šķiet, ka arī par «Čam» masku dejām bija teikts līdzīgi.
Rīgas Latviešu biedrības namā desmit mūki no Kopanas klostera ļauj ielūkoties pasaulē, kam citkārt būtu vajadzīgs superdārgs ceļojums uz senajām Austrumu kultūras valstīm.
Savā uzrunā viens no viesiem apliecina: viņi zina, kas Latvijai ir 14. jūnijs, diena, kad tiek rādītas tibetiešu budisma sakrālās dejas. Vēl vairāk – okupācija ir latviešu un tibetiešu vēstures daļa. Diemžēl brīvību Tibetai var atnest tikai politiskas pārmaiņas. Pagaidām tā dzīvo tautas garā, ko stipru palīdz uzturēt reliģija.
Krāšņi tērptie mūki apsēžas uz skatuves lotosa pozā. Viņu rokās mūzikas instrumenti – šķīvji, zvani, pūšamie instrumenti, kas ir krietni garāki par pašiem mūkiem, tādēļ tiek balstīti uz grīdas. Roku kustības ir mierīgas, līganas, šķīvji šķietami tik tikko saskaras, taču mikrofonu pastiprinātās skaņas ir varenas. Zemās, pārsteidzoši dziļās balsīs skan dziedājumi. Pieķeru sevi meklējam atšķirības atsevišķos priekšnesumos, taču austrumnieciskais ritms atstāj galveno iespaidu.
«Čam» sakrālās dejas mūki dejo, tērpušies izšūtos zīdos un maskās, kas ir patiesi iespaidīgas. Tās līdz mūsdienām, šķiet, atnākušas no laikiem, kad cilvēku priekšstati par pasauli, labo un ļauno tajā meklējama mītos. To apliecina arī rakstītais – sakrālās masku dejas kā rituāls vai svinību daļa sakņojas senajās ceremonijās, ko veica Tibetas pirmsbudisma reliģijas «bon» lamas. Vēlāk, budismam (tas nācis no Indijas) iesakņojoties Tibetā, šī dejas tradīcija tika aprakstīta, sistematizēta un attīstīta. Dejotāju kājas ieautas mīkstos, zābaciņiem līdzīgos apavos, augstie un straujie palēcieni ir klusi un vijīgi. Kustības nav pārāk sarežģītas, taču ļoti niansētas. Katrai dejai ir sava jēga – atgādināt dzīvības nepastāvību, novērst ārējos un iekšējos traucēkļus, iznīcināt maldīgās idejas, aizsargāt. Viena – pēdējā – deja tiek izpildīta bez maskas, un man šķiet, ka izpildītāju sejās redzu lielo atdevi un atbildību, ar kādu priekšnesums tiek rādīts. Pirmo reizi Latvijā.
Klosteru deju priekšnesumu noslēdz mūku pateicības apliecinājumi, miera un visa laba vēlējumi no visas sirds.
