Vārdus «bezcerība» un «trūkums» laukos dzird arvien retāk – daudzi tiecas dzīvot labāk, novērojušas Jelgavas un abu novadu sociālās darbinieces
Vasaras sākumā Labklājības ministrija izsludināja konkursu «Labākais sociālais darbinieks Latvijā», lai izceltu tos, kuri strādā aktīvi un godprātīgi, sniedzot profesionālu atbalstu dzīves pabērniem. No Jelgavas konkursam pieteiktas trīs labākās kandidātes, Jelgavas novadu pārstāv četras, bet no Ozolnieku novada izvirzīta viena pretendente.
Sociālais darbs nav no pateicīgajiem, jo tajā strādājošajiem ik dienu jāsaskaras ar problēmu un atstumtības māktiem cilvēkiem, vecāku pamestiem un aizmirstiem bērniem. Ne katrs to spēj. Gandrīz visas konkursam pieteiktās pretendentes atzīst, ka tas ir viņu sirds darbs, tādēļ ne velti šajā jomā strādāts pat desmit, divdesmit un vairāk gadu. Ir cilvēki, kas pierāda, ka sociālo darbu iespējams veikt arī brīvprātīgi un ka tas sniedz prieku.
Ja mūspuses pārstāves šogad uzvarētājas godā arī netiks, izvirzīšana valsts mēroga konkursam ļauj secināt, ka viņas pelnījušas tikt atzītas par labākajām sociālajām darbiniecēm Jelgavā un novados. Latvijā labāko uzzināsim rīt. ◆
(Konkursam nominēta arī Ozolnieku novada sociālā darbiniece Villija Pakalne, taču viņa ar novada preses sekretāra starpniecību no sarunas ar «Ziņām» atteicās.)
«Grūtā brīdī esmu
kā mamma»
Inese Kraukle, Jelgavas novada
SARC Elejas filiāle
Šogad septembrī apritēja desmit gadu, kopš Inese strādā par sociālo darbiniecei Elejas Bērnu aprūpes centrā, pirms tam viņa bija audzinātāja. Strādāt ar bērniem ir Ineses sirdslieta un aicinājums – katru uzklausīt, saprast un uzmundrināt. «Darbs nav viegls, bet paldies vai smaids, ko bērns tev velta, atsver visu. Ir ļoti liels prieks par audzēkņiem, kas devušies savā dzīvē vai jaunos vecākus atraduši ārzemju ģimenēs. Viņi mani atceras, sūta apsveikumus, vēstules, brauc ciemos un neaizmirst. Ar daudziem saglabājušās ļoti siltas attiecības, dažiem grūtā brīdī esmu bijusi kā mamma,» atzīst Inese. Jau vairāk nekā gadu Inese ir arī audžumamma bez vecāku gādības palikušam zēnam.
Visvairāk viņai sāpot sirds par bērniem, kas jaunajās ģimenēs tā arī nespēj iedzīvoties. «Ir bērni, kuri jauniem vecākiem un mājām nav gatavi. Viņi centrā atgriežas pat vairākkārt, tad gan viņi ir salauzti un vairs netic nevienam – rēta sirdī pārāk dziļa. Daudz tiek runāts par nepieciešamību aizvērt bērnunamus, vairāk attīstot audžuģimeņu kustību, bet es uzskatu – Latvijā pavisam likvidēt aprūpes iestādes nevar, jo ne visi bērni audžuģimenēs spēj iejusties,» spriež Inese.
Konkursam viņu pieteica kolēģi, un Inese ir gandarīta, ka tik augstu novērtēta. ◆
Dzīve sāksakārtoties
Solvita Ozola, Jelgavas novada Līvbērzes pagasts
Ar krietnu darba pieredzi Līvbērzē jau 16 gadu sociālo darbu pārrauga Solvita Ozola. Tolaik tā bijusi pavisam jauna joma, un, sākot strādāt, Solvita bija viena. Viņa neslēpj, ka iznest smago darbu uz viena cilvēka pleciem nav bijis viegli. Tagad palīgu ir kuplāks pulks, kā arī daudz vairāk resursu un iespēju, kā grūtībās nonākušajiem palīdzēt. Līvbērze ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta, darbs saistīts ar dažādām iedzīvotāju grupām. «Gandarījumu sniedz tas, ka redzu, kā cilvēks, kuram esmu palīdzējusi nostāties uz kājām, savu problēmu ir spējis saskatīt, ir saņēmies un sevis labā paveicis lielu darbu. Gandarījums, ka pasaka paldies, lai gan tas negadās tik bieži,» atzīst Solvita. Viņasprāt, laukos sociālajam darbiniekam darbs būs vienmēr, lai gan pēdējā laikā vērojama pozitīva tendence – daudziem dzīve sāk sakārtoties. Tomēr tas neliecinot, ka krīze beigusies. Daļa cenšas dzīvot labāk, un pamazām izkristalizējas tie klienti, kas pa dzīvi «peld» un neko nevēlas mainīt. Joprojām laukos daudziem nav darba, ir krietni mazāk līdzekļu,» piebilst Solvita. Tomēr vārdus «bezcerība» un «trūkums» laukos dzird arvien retāk, un tas priecē! ◆
Dodot citiem, sniedz arī sev
Inga Andrejeva, Jelgavas novada Elejas Bērnu un jauniešu centrs
Ikdienā Inga strādā Jelgavas Pašvaldības policijā, bet brīvajā laikā savā dzimtajā Elejā darbojas kā brīvprātīgā bērnu un jauniešu centrā. Kopā ar Elejas jauniešiem Inga piesaista sponsorus, vāc ziedojumus un organizē labdarības pasākumus pagasta vientuļajiem pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm. Ziemassvētkos jaunietes pašas veido paciņas un, pievienojot laba vēlējumus, apciemo vientuļos pensionārus. Prieks ir abpusējs, un vecīši jauniešus ļoti gaida, cienā ar pašceptiem pīrādziņiem un zāļu tēju. Prieks tiek ienests arī daudzbērnu ģimeņu atvašu sirsniņās. «Man ir gandarījums, ka citiem ir svarīgas mūsu pūles un darbs. Esmu sapratusi, ka, dodot citiem, visvairāk dodu pati sev. Pozitīvas emocijas, enerģija, prieks – to par naudu nenopirkt. Pozitīvās sajūtas palīdz dzīvot. Elejā esmu dzimusi, uzaugusi, un visi cilvēki man šeit ir ļoti mīļi,» neslēpj Inga. ◆
Palīdz atgūt dzīvesprieku
Elīna Krastiņa, Jelgavas novada SARC Jaunsvirlaukas filiāle
Sociālās darbinieces stāžs Elīnai ir gandrīz 20 gadu. Daudzus strādājusi ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības problēmas, bet nu jau otro gadu viņas uzmanības lokā ir seniori aprūpes namā Jaunsvirlaukā. Pansionātos bieži vien nonāk dzīves salauzti, pamesti un bezcerības pārņemti cilvēki. Sociālā darbinieka uzdevums ir viņus iedrošināt dzīvot tālāk, sniegt mīļumu, esot tuvumā. To izjutuši, dzīves pabērni ātri atgūst dzīvesprieku. «Sociālais darbs ir mana sirdslieta. Pie mums dažkārt nonāk ļoti smagi, depresīvi klienti. Palīdzēt atgūt dzīves kvalitāti, daudziem arī pašapziņu un pat vēlmi dzīvot, sniegt mājas sajūtu – tas ir mūsu pienākums, bet zināmā mērā arī fanātisms,» neslēpj Elīna. Jaunsvirlaukas aprūpes namā dzīvo 29 seniori. Daudzi tur nokļuvuši, jo palikuši bez pajumtes, citi nevarīgi un kopjami, vēl citiem bērni dzīvo ārzemēs, tāpēc vecīši ir vientuļi. Aprūpes namā viņi sāk jaunu dzīvi. Elīnai ir daudz pozitīvu pieredzes stāstu, lūk, viens no tiem: «Uz mūsu centru atveda bēdu sagrauztu pusmūža vīrieti, no kura radinieki bija atteikušies. Vairākus gadus viņš bija dzīvojis sliktos apstākļos, ne kārtīgi ēdis, ne dzēris. Mūsu centrā viņš ļoti ātri progresēja, cilvēkā atgriezās dzīvotprieks, tagad viņš ir aktīvs nūjotājs, labprāt iesaistās kolektīvos pasākumos un, šķiet, atkal ir laimīgs.» ◆
Uzmanības lokā 200 vientuļo pensionāru
Larisa Ronzina, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Sociālās un medicīniskās aprūpes centrs
Larisa ir sociālā darbiniece ar vairāk nekā 20 gadu stāžu. Vēl tālajā 1988. gadā, kad Latvijā tikai sāka runāt par sociālo darbu un izprast tā nozīmi, Larisa kopā ar Latvijas Sarkano Krustu aprūpes centrā «Jelgava» panāca, ka tiek izveidota nodaļa, kas gādā par aprūpi mājās. Tas deva iespēju doties pie vecajiem cilvēkiem, apraudzīt viņus, palīdzēt un stāstīt, kādu vēl palīdzību iespējams saņemt. Tā tapa sociālās palīdzības datu bāze.
Tagad Larisa strādā Jelgavas Sociālo lietu pārvaldē, kur vada nodaļu, kuras pamatdarbs ir aprūpe mājās. Pakalpojumu loks ir krietni paplašinājies, līdz ar to arī darbinieku ir vairāk. «Katru gadu cenšamies piedāvāt jaunus pakalpojumus. Ar Latvijas Samariešu apvienību daudzu vientuļo cilvēku mājokļus aprīkojām ar «drošības pogu». Rūpējamies, lai vecie, vientuļie ļaudis nepaliktu bez medicīniskās aprūpes, pārtikas, zālēm un siltuma. Manā komandā strādā brīnišķīgi cilvēki – viņi visi pelnījuši būt Latvijas labākie sociālie darbinieki,» pārliecināta Larisa. Centra uzmanības lokā ir ap 200 vientuļo pensionāru. Arī pati vadītāja kabinetā vien nosēdēt nevar. Kad iespējams, Larisa labprāt dodas ciemos pie vecīšiem, lai uzklausītu un palīdzētu. ◆
Vienas formulas nav
Daiga Cīrule, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Bērnu un ģimenes atbalsta centrs
Jelgavniecei Daigai Cīrulei profesijas izvēle nav nejauša. Palīdzēt cilvēkiem saskatīt un risināt problēmas, pārliecināt viņus uz dzīvi raudzīties pozitīvi – tieši tas Daigu saista savā profesijā. Tādēļ darbam viņa atdodas simtprocentīgi. «Sociālais darbs ir plašs jēdziens ar dažādām izpausmes formām, un katrs darbinieks izvēlas strādāt sev tuvā virzienā. Man tās ir ģimenes ar bērniem. Strādāju galvenokārt ar jauniešiem, kuriem radušās domstarpības ar likumu un viņu vecākiem, kā arī ar pieaugušajiem, kuriem atņemtas vai var tikt atņemtas vecāku tiesības. Tiekamies arī ar aizbildņiem un vecākiem, kas cenšas tikt galā ar problēmām, vēlas labāk izprast savu bērnu. Mans tiešais pienākums ir atbalsta un izglītojošo grupu vadīšana,» stāsta Daiga.
Sociālajam darbam nav vienas formulas, katrā situācijā jāspēj rast labākais risinājums, tādēļ nekad neiestājas rutīna, pārliecināta Daiga. ◆
Komanda ar spēcīgu motoru
Irīna Bančuka, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Sociālās rehabilitācijas sektors
Par sociālā darba entuziasti sevi uzskata arī Irīna, kura nav tikai sociālā darbiniece, bet Jelgavas Sociālo lietu pārvaldē vada Sociālās rehabilitācijas sektoru. Cilvēkiem ar invaliditāti, dažādām sociālām problēmām ceļš uz Irīnas kabinetu nav svešs un ir gana drošs – palīdzība netiks atteikta. Šo darbu Irīna strādā jau vairāk nekā desmit gadu, meklējot labākos risinājumus, kā cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību un dzīvotprieku. Sektora darbinieku pienākumos ietilpst arī rūpes par vides pieejamību Jelgavā cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Šogad pienākumiem klāt nākusi jauna sadaļa – asistenta pakalpojuma nodrošināšana bērniem ar invaliditāti.
Irīna ir kā motors, kas darbina sistēmu, bet viņas kolēģi kā nozīmīgas detaļas, lai motors darbotos. «Komandai ir liels spēks. Man ir ļoti jauki un zinoši kolēģi. Pie mums ik dienu nāk cilvēki ar dažādām dzīves situācijām, problēmām, kad paši nav spējīgi tās risināt, – viņiem jāpalīdz! Sociālajā darbā jāprot komunicēt ar cilvēkiem, uzklausīt un atbalstīt viņus. Nedrīkst paiet garām tam, kam grūti. Uzskatu, ka manī ir šīs spējas, tāpēc arī patīk savs darbs. Cenšamies katram klientam nodrošināt individuālu pieeju, un mums par to saka paldies.» ◆
