Lielākais darba devējs Augstkalnes pagastā ir SIA «Silāres», kas izveidots 1994. gadā, kad izjuka bijušais kolhozs «Silaine».
Lielākais darba devējs Augstkalnes pagastā ir SIA «Silāres», kas izveidots 1994. gadā, kad izjuka bijušais kolhozs «Silaine». Patlaban darbs tajā tiek nodrošināts ap 80 augstkalniešiem. Lai gan bieži dzirdamas valodas par to, ka kaut kur atkal bankrotējis kāds līdzīgs uz bijušā kolhoza bāzes veidots uzņēmums, SIA «Silāres» turpina strādāt. Valdes priekšsēdētājs Imants Āboms teic, ka pastāvēt var, taču viegli tas nav.
Kā notika SIA dibināšana?
Kad kolhozs sāka pajukt, savācām domubiedrus un nolēmām, ka nav prātīgi ļaut visu iznīcināt – paši taču bijām cēluši šīs ēkas, uzturējuši ražotnes. Protams, mums nebija pat nojausmas, kāda būs jaunā kārtība, bija tikai liela vēlēšanās visu noturēt. Kopā sanāca 260 atbalstītāju, kas bija ar mieru ieguldīt savas pajas izsolē.
Tātad jūs nopirkāt bijušo kolhozu?
Jā, daļu no tā. Varētu teikt – pašu kodolu. Atdalījās divas firmas: SIA «Agroserviss», kas tagad jau ir pārtraukusi darbību, un SIA «Silaine», kas arī vairs nestrādā. Jāatzīst, ka mēs krietni vien pārmaksājām – izsolē bija spēcīga konkurence, tādēļ vajadzēja ieguldīt vairāk līdzekļu, nekā bija plānots. Skaidra nauda mums vairs nepalika.
Kā jūs iesākāt saimniekot?
Ņēmām kredītus – lielus kredītus –, jo citas izejas nebija. Tāpat saimniekojam arī tagad.
Kāds ir SIA darbības virziens?
Varētu teikt, ka strādājam pēc noslēgtas ķēdes principa – paši audzējam, pārstrādājam un tirgojam. Maksimāli izvairāmies no starpniekiem, un tieši tas ir mūsu veiksmes noslēpums. Viens no bijušajiem kolhoza priekšsēdētājiem bija agrārās saimniekošanas atbalstītājs – tika audzēta labība, bietes, lopi, bet nekas netika pārstrādāts. Vēlāk nāca cits priekšsēdētājs, kas uzskatīja šādu saimniekošanas veidu par nepilnīgu un uzcēla maizes ceptuvi. Tad jau no pašu audzētas labības varēja cept vietējo maizīti. Gaļas pārstrādes cehs tapa juku laika pašās beigās. Pabeidzām arī dzirnavas, un tagad var uzskatīt, ka ķēde ir noslēgta. Taču tā nepārtraukti jāmodernizē.
Kāda maize top «Silārēs»?
Nomainītas kolhoza laikā izveidotās krāsnis. Tagad cepam elektriskajās itāļu krāsnīs, kas ļauj iegūt gan baltmaizi, gan rupjmaizi. Mums ir spēcīgi tehnologi un konsultanti, kas nemitīgi mēģina kaut ko uzlabot. Patlaban ražojam astoņus rudzu maizes veidus un līdz 15 baltmaizes izstrādājumu. Mūsu tirgus ir Dobeles, Saldus, Jelgavas, Bauskas, Rīgas un Jūrmalas tirdzniecības vietas. Ceptuve strādā augu diennakti, un maizi ražojam tikai pēc iepriekšējās dienas pasūtījumiem. Tas nozīmē, ka nekad nav pārprodukcijas. Divi «busiņi» izvadā produkciju pa veikaliem.
Vai līdzīgi notiek arī gaļas pārstrādē?
Jā. Atšķirība ir tikai tā, ka maizes ražošanai simtprocentīgi paši izaudzējam labību, kaltējam, samaļam un cepam maizi. Gaļas pārstrādē vajadzīgs vietējo zemnieku atbalsts. Pašiem mums aug tikai cūkas – fermā ir 500 rukšu. Liellopus un vēl arī nedaudz cūkgaļas iepērkam. Zemniekiem tas ir izdevīgi, jo izaudzētais nav tālu jāved, arī samaksu var saņemt laikus. Gaļas izstrādājumus ražojam pēc tādiem pašiem principiem kā maizi – vienmēr svaiga un kvalitatīva produkcija. Mums ir sertificēta kautuve, tādēļ gaļu nesaldējam un neliekam tai klāt soju vai citas piedevas. Protams, tas produkciju nedaudz sadārdzina, bet cilvēks, kas to reiz ir pagaršojis, uzreiz atšķir patīkamo smaržu un garšu. Cenas starpība jau arī nav nemaz tik liela – ap 20 santīmu.
Vai šāda saimniekošana ir rentabla?
Līkne nemitīgi mainās – te uz augšu, te uz leju –, bet, ja rēķina vidējos rādītājus, tad kaut kas jau iznāk. Viegli nav nevienā darbā, un nedrīkst zaudēt cerību. Kad sākām strādāt, cerējām, ka rīt jau viss mainīsies – ies uz augšu. Un ar tādu cerību dzīvojām katru dienu vairākus gadus. Bet nekas nemainās, un ja arī mainās, tad drīzāk gan iet uz leju. Ziedu laiki bija 1997. gads, kad valdība piešķīra subsīdijas jaunas tehnikas iegādei. Tad arī nopirkām visus vajadzīgos agregātus. Tagad atliek vien novērtēt šo ieguvumu. Visapkārt var manīt, kā izsīkst sīkzemnieki, – nav viņiem tehnikas, un tik maziem pleķīšiem tā nekad neatmaksāsies. Viņi savu zemi pārdod vai izīrē.
Un jūs šo situāciju izmantojat?
Tā varētu teikt. Ik pa laikam kaut ko nopērkam vai nomājam. Pašlaik apsaimniekojam ap 800 hektāru zemes.
«Silārēs» strādā ap 80 darbinieku, bet pajas esot ieguldījuši 260 cilvēki. Ko dara pārējie?
Tagad ir atlikuši kādi 180 paju turētāji, pārējie savas daļas pārdevuši. Iekšējais tirgus ir ļoti kustīgs. Kad izveidojāmies, pajas reāli sedzās ar materiālajām vērtībām tikai 60 procentu apmērā, izsolē bija daudz jāpārmaksā. Taču šo gadu laikā dividendes neesam izmaksājuši, visus līdzekļus ieguldām attīstībā. Tagad pajas vērtība jau ir ap 1,50 latu. Tātad tās ir izdevīgi pārdot, ja naudiņu vajag nekavējoties. Citiem savukārt izdevīgi ir pirkt, jo jūt to vērtības celšanos.
Daudzi paju ieguldītāji tagad ir pensionāri, un mēs nedrīkstam viņus aizmirst. Katru ziemu piegādājām desmit kubikmetru malkas, vienmēr atceramies svētkos, dažādu pakalpojumu izmaksas viņiem ir zemākas – tas attiecas arī uz pārējiem biedriem.
Vai saimniekot palīdz tas, ka atrodaties pašā leišmalē?
Mēs te esam kā dieva ausī – vajadzētu tik uzcelt mūri un mums jau nu pārtikas netrūktu. Bet, ja nopietni, tas tiešām palīdz. Maizes un gaļas tirgus ir tik piesātināts, konkurence – ļoti liela, taču lielajām firmām ir neizdevīgi diendienā triekties to lielo gabalu uz leišmali ar vienu maizes kasti. Es jau skatos – brauc un brauc, bet ilgi neizturēs. Mēs savu nelielo tirgu lieliski varam apgādāt arī paši.
