Visur pieņemts cāļus skaitīt rudenī. Latvijā ir iemesls skaitīšanu veikt pavasarī.
Visur pieņemts cāļus skaitīt rudenī. Latvijā ir iemesls skaitīšanu veikt pavasarī.
Aizvadītās dienas valstij bijušas gan satraukumu, gan atmiņu bagātas. Itin visu aizēnoja hokeja kaislības. Tas bija straujš palēciens eiforijā, kam sekoja kūlenis un sāpīgs atkritiens realitātē – mūsu hokejistu cīņā par izdzīvošanu, noturēšanos pasaules spēcīgāko komandu «padsmitniekā». Pēc uzvaras pār ASV valsts vienību Latvijas izlases klupiens pret Ukrainas «cinīti» bija tik sāpīgs, ka pašu vārdu «hokejs» kļuvis kaut kā neērti izrunāt.
Politikā, paldies Dievam, līdzīgu kūleņu nav bijis: konsekventi turpināja celties Valsts prezidentes reitings, ko vēl vairāk uzlaboja viņas izcili veiksmīgā vizīte viņpus okeāna un tikšanās ar daudzu valstu un NATO vadītājiem. Tā kalpo par vēl vienu ķieģelīti tai sienai, ko mūsu valsts būvē savas drošības stiprināšanai. Šis panākumu ķieģelītis veidojot arī Andra Bērziņa vadītās valdības ārpolitikas vienu no trīs stūrakmeņiem. Pārējie divi – sekmīgā un arvien pārliecinošākā «ieplūšana» Eiropas apritē, kā arī diplomātu panākumi Austrumos – arī liecinot par pašreizējā premjera valdības labajiem darbiem un visai reāliem sasniegumiem.
Atskatīties uz valdības darbību mudina tas, ka sestdien aprit tieši gads, kopš tās priekšgalā atrodas A.Bērziņš. Ne visi viņa priekšgaitnieki var lepoties ar tik ilgu noturēšanos amatā. Nupat gan bijuši manāmi daži grūdieni, lai mēģinātu apgāzt arī šo valdības laivu, uzdzenot to uz «Latvijas kuģniecības» privatizācijas kārtējās neveiksmes sēkļa. Tomēr premjers ir pārliecināts, ka viņa vadītajai valdībai katastrofa nekādā ziņā nedraudot kaut vai tālab, ka kuģniecības privatizācija, viņa vārdiem sakot, valdības prioritāšu sarakstā atrodas kaut kur ap simto vietu, tāpēc nevarot kalpot par ieganstu visa valdības kuģa katastrofai.
Tiesa, nevarētu sacīt, ka 99 aktuālāko prioritāšu risināšanā gada laikā būtu gūti kaut kādi izcili panākumi. Neapšaubāmi liela nozīme ir tam, ka 10 gadu ilgā neauglīgā pļāpāšana par administratīvi teritoriālo reformu beidzot «izkustējusies no vietas», jo jau tā šajā ziņā esam par gadiem sešiem atpalikuši gan no Igaunijas, gan no Lietuvas. Taču vēl pāragri vērtēt, kur un cik ātri reformas taka mūs visus aizvedīs: formāli gan to var ietekmēt reformas projektu apspriešana sabiedrībā, tomēr faktiski svētību tai var dot tikai parlamentārieši, taču ej, nu, sazini, kāda muša viņiem īstajā brīdī var iedzelt.
Ar ievērojamiem tempiem neizceļas arī šīs (jau ceturtās) valdības cīņa pret korupciju: tā kā Ministru kabinets uz diviem mēnešiem pagarinājis jaunā korupcijas novēršanas likuma izstrādi, diezin vai būs iespējams to pieņemt vēl šai Saeimai.
Par sava kabineta pašu svarīgāko sasniegumu ministru prezidents sauc uzņēmējdarbības veicināšanu. Tās reāla izpausme ir ekonomisko rādītāju kāpums un tas, ka valsts tekošā konta deficīts noslīdējis līdz 6 procentiem (tieši tik liels iztrūkums vērojams arī lielākajā daļā par Latviju ekonomiski vairāk attīstīto valstu, tā esot normāla situācija), lai gan pirms gada, kad A.Bērziņš stājās pie valdības kuģa stūres, tekošā konta deficīts bija 9,1 procents. Kāpuma priekšnoteikums bijusi veiksmīga investīciju piesaiste, arī pasākumi cukura un labības tirgus sakārtošanā, subsīdiju piemērošana lauksaimniecībā, kas pērn – pirmo reizi desmit Latvijas neatkarības gados – ļāvis palielināt lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjomu par 3,4%.
Pašreizējai valdībai kopumā nav bijis ne lielu kļūdu, ne žilbinošu panākumu. Viss gads kā viena darba diena, kas aizvadīta, mēģinot cik necik pildīt iepriekšējo valdību solījumus, samērā sūri nopūloties ar kārtējām rūpēm, pašai pārāk neaizraujoties ne ar solīšanu, ne plātīšanos (būtībā nav jau ar ko).
Atskatoties uz 11 gadiem kopš Neatkarības deklarācijas pasludināšanas, tāpat kā uz Ministru kabineta gada darbu Andra Bērziņa vadībā, katram ir pamats vēlēties kaut ko vairāk un labāku, taču, kā tai uzmācīgajā reklāmā par galvassāpju ripiņām, jāsaka: ja galva – sāp, labi, ka tā, labi, ka tā. Tātad galva ir. Premjers A.Bērziņš gan uzskata: laba valdība ir tāda, kuru nemana.
