Brīvdienu noslēgumā lauku ciematā manāmi iedzēris atvaļinājumā ticis valsts obligātā militārā dienesta karavīrs ar «golfiņu» pagasta meitenēm izrādīja, cik braši dzērumā var «nospolēt» jau tā nodilušās riepas.
Brīvdienu noslēgumā lauku ciematā manāmi iedzēris atvaļinājumā ticis valsts obligātā militārā dienesta karavīrs ar “golfiņu” pagasta meitenēm izrādīja, cik braši dzērumā var “nospolēt” jau tā nodilušās riepas un to, ka tikai laimīgas sagadīšanās dēļ zem trakojošā auto nepakļūst kāds mazāk pārgalvīgs ciema riteņbraucējs, bērnelis vai piedzīvojumu kārs šunelis.
Kārtējo reizi nobrīnījos par cilvēkiem, kam jūra līdz ceļiem, bet ap pulksten deviņiem vakarā priecīgā kompānijā (omulīgās noskaņas mūsu prātos neradīja alkohols) traucām uz Jelgavu. Drīz vien mūsu ceļš apstājās Elejā, kur policijas un glābēju ekipāžas darbojās ap avarējušu kravas automašīnu. Negadījums bija noticis ap pulksten puspieciem vakarā, vēl pusdesmitos ap spēkratu rosījās pulciņš vīru. Kad brauktuve uz brīdi tika atbrīvota, kā šoferu, tā pasažieru un vietējo ziņkārīgo ļaužu acīm pavērās skats uz smago automašīnu, kuras kabīne bija atdūrusies pretējās ceļa puses grāvmalas kokā. Skats baiss.
Bet mūsu ceļš turpinājās. Krietni prātīgākā ātrumā. Uz taisnās Elejas – Jelgavas šosejas tālumā vīdēja dzeltenīgas bākugunis, un visa iepriekšējā jautrība bija ieslēpusies pārdomās un runās par iespējamiem avārijas iemesliem un sekām. Pat skaļā mūzika šķita mazliet neomulīga.
Pārdomas un runas izjauca kāda pretī uz Elejas pusi braucoša policijas ekipāža. Mūsu auto šoferītis pēkšņi iesaucās: “Ē, “poliči” bez gaismām!” Nav zināms, vai zaļi trafarētais likumsargu “Land Rover” pieder jelgavniekiem vai kādai citai policijas struktūrvienībai, tomēr pirms pulksten 22, kad laukā jau manāma pustumsa, autovadītāja piezīme “No kā tad lai mācos!?” šķita īsti vietā.
Neilgi pirms Jelgavas “noķērām” kravas braucamrīku, kam mirgoja bākugunis. Tā veda vieglo automašīnu, kam viens sāns bija kļuvis par iemeslu pamatīgai salona telpas samazināšanai. Arī skats uz ko tādu neradīja nekādas patīkamās izjūtas. Iebraucot pilsētā, krustojumā pie apvedceļa auto riepas “iekrita” pamatīgā ielu šķērsojošā asā bedrē. Pie stūres sēdošajam vien atlika noteikt, ka atbildīgie personāži noslinkojuši ar brīdinošu zīmju izlikšanu, ceļā redzētais un vēlāk piedzīvotais daudziem braucējiem raisīja pārdomas.
Kādam laikam gan ir jārāda piemērs.
