Tuvojoties Ziemassvētkiem, jo īpaši vēlamies un vēlam, lai ģimenē valdītu saskaņa un mīlestība. Noteikti vēl īpašāks šis laiks ir tām māmiņām, kuras zem sirds nēsā mazuli. Un tomēr…
Tuvojoties Ziemassvētkiem, jo īpaši vēlamies un vēlam, lai ģimenē valdītu saskaņa un mīlestība. Noteikti vēl īpašāks šis laiks ir tām māmiņām, kuras zem sirds nēsā mazuli. Un tomēr… Ja ģimenē jau ir kāds bērns, kaut kur iekšā ik pa brīdim iekņudina doma – kā mazuļi sadzīvos, vai lielākie nedarīs pāri mazākajiem un vai viņi cits uz citu nebūs greizsirdīgi.
Kad piesakās nākamais mazulis, ir ļoti svarīgi par to izrunāties ar pārējām atvasēm, skaidrojot, ka māmiņas puncī aug brālītis vai māsiņa. Ja bērns sākumā sajūsmu neizrāda, nevajag uztraukties, jo visbiežāk viņš nezina, kā šādā situācijā rīkoties. Vieglāk ir tiem, kas jau saskārušies ar brāļa vai māsiņas piedzimšanu, bet pārējiem jāskaidro, ka mazais, kad paaugsies, būs viņa rotaļu biedrs un ģimenes loceklis, kas jāmīl un kas mīlēs ne tikai māmiņu un tēti, bet arī brālīti un māsiņu.
Greizsirdība jāpamana laikus
Kad mazulis iesaistīts jaunā ģimenes locekļa gaidīšanā, vajadzētu veicināt arī bērna attiecības ar vecvecākiem un tēti, lai pēc zīdaiņa ienākšanas ģimenē viņš tik daudz nejustu mātes uzmanības samazināšanos. Par labu nāks, ja lielākie bērni guļ citā istabā, bet, ja viņu gultas vēl joprojām atrodas vecāku istabā, guļvietas maiņa jāveic jau laikus – pirmajos grūtniecības mēnešos. Pretējā gadījumā bērns jutīsies izstumts, jo zīdainis ieņems viņa vietu. Speciālisti par galveno uzskata sarunas ar bērnu, sniedzot arī atbildes uz visiem viņu interesējošiem jautājumiem.
Pēc mazuļa piedzimšanas, protams, lielākā uzmanība tiek veltīta zīdainim, taču nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā arī pārējos bērnus. Un vēl… Jaunajam ģimenes loceklim jāizvēlas mīļvārdiņš, kas atšķiras no citu bērniem mīļvārdiem, lai to īpašnieks nejustos apdalīts.
Kas liecina par bērna greizsirdību? Tā bērniem izpaužas gluži tāpat kā pieaugušajiem – dusmās, bailēs un neuzticībā. Ja greizsirdību laikus nepamana, tā atvases uzvedībā var radīt regresiju – piecgadīgs bērns sāk čurāt biksēs, prasīt pupu vai pudeli un tamlīdzīgi. Greizsirdība var izpausties arī kā miega traucējumi, ēstgribas izmaiņas vai slimošana, bet krīzes saasinājumā – atteikšanās iet uz bērnudārzu un kontaktēties ar citiem cilvēkiem.
“Kāda mana paciente, stāstot par vecākā bērna uzvedību, atklāja, ka viņš skatījies multiplikācijas filmu, kur rādījuši kaķēnu, un teicis: “Kaķēns pazaudējis mammu.” Māte sākumā nesaprata, ka filmā šāda notikuma pavērsiena nav. Problēmu viņa pamanīja tikai tad, kad bērns šo frāzi sāka atkārtot gandrīz katru dienu,” stāsta psiholoģe Anita Kalniņa. Šādi gadījumi, pēc speciālistes domām, parāda, ka mazais ilgojas pēc mātes uzmanības, kuru pārsvarā saņem jaunākais bērns.
Greizsirdība var būt arī slēpta – kad blakus atrodas pieaugušie, vecākais bērns izliekas, ka viņam mazulis patīk, bet, kad abi paliek divatā, var izpaust savas dusmas, pat iesitot zīdainim. Šī ir pati briesmīgākā greizsirdības forma, jo nereti vecākais bērns zīdainim tādā veidā var nodarīt nopietnus miesas bojājumus. Ja šāds gadījums ir pamanīts, vecākiem vainīgajam mierīgi jāizstāsta, ka mazulim nedrīkst darīt pāri, jo viņš taču ir maziņš. Dažos gadījumos var arī uzskatāmi parādīt, ka iesitot sāp. Nekādā gadījumā nedrīkst uz bērnu kliegt, jo tad, atceroties bailes, nākamajā reizē viņš var mēģināt par to atriebties mazulim.
Visdīvainākie gadījumi ir tie, kad greizsirdība tiek vērsta nevis uz ģimenes locekļiem, bet kādu citu personu, piemēram, grupas biedru bērnudārzā. Greizsirdīgais bērns šo vienaudzi personificē ar jaunāko brāli vai māsu un izgāž uz viņu visas savas dusmas. Šo agresiju var konstatēt pārsvarā tikai bērnudārzu audzinātāji un skolotāji, tāpēc ir svarīgi, lai, pamanot kaut ko aizdomīgu, viņi par to runātu ar vecākiem.
Cīņa ar greizsirdību sākas no vecākiem
Kādam var rasties jautājums, kā pasargāt zīdaini no greizsirdīgā vecākā brāļa vai māsas. Protams, tas nav viegli, bet vecākiem jāsāk pašiem ar sevi. Viņiem jābūt mierīgiem, saprotošiem un jācenšas veidot saskaņu starp ģimenes locekļiem. Stress šādās situācijās visu var sabojāt. Nepieciešams sabalansēt arī laiku, ko veltīt katram bērnam – neviens nedrīkst palikt bez uzmanības apliecinājumiem.
Speciālistu pieredze rāda, ka ģimenēs, kurās valda savstarpēja mīlestība un par normālu tiek uzskatīta savstarpēja jūtu izpausme, greizsirdība vienam bērnam uz citu novērojama retāk. Jo ģimene vairāk laika pavada kopā, jo savstarpējās attiecības arī starp bērniem veidojas siltākas.
Ļoti svarīga šādā situācijā ir arī tēva loma. Viņam jāatbalsta sieva, lai tā spētu izbrīvēt laiku visiem bērniem. Nereti ģimene iekrīt galējībās – atvases tiek “sadalītas” tēta bērnā un mammas bērnā, taču tas tikai padziļina plaisu starp mazākajiem ģimenes locekļiem.
Runājot par kļūdām, kuru dēļ greizsirdība pret jaunāko ģimenes locekli var tikai pastiprināties, A.Kalniņa min bērnu salīdzināšanu. Ir nepareizi teikt, piemēram: “Redz, kādi mazajai māsiņai biezi mati, bet tev bija pliks paurītis.” Tas liek bērnam justies sliktākam. Par labu nāk tas, ka vecāki kopā ar vecākajiem bērniem pārskata viņu bērnības fotogrāfiju albumus, priecājoties par to, cik viņi bijuši jauki un cik labi tagad izauguši. Tā bērns sajutīs arī pret viņu vērstu uzmanību un mīlestību.
Ja tomēr vecākiem nekādi neizdodas pieveikt greizsirdību pašu spēkiem, jāvēršas pie speciālista, pretējā gadījumā vecākajam bērnam var rasties kompleksi, kas iespaidos viņa dzīvi.
Kurš laiks izdevīgākais otrajam mazulim?
Otrā bērna nākšana pasaulē vecākajam vienmēr ir liels pārdzīvojums, jo viņš saprot, ka vairs nebūs vienīgais, par kuru rūpēsies, ar kuru rotaļāsies un kuru mīlēs. Kā uzsver psiholoģe A.Kalniņa, katrā vecumā vecākajam bērnam ir savi uzskati un reakcija uz gaidāmo ģimenes locekli, tāpēc viņam jāatrod īpaša pieeja. Galvenais, pēc speciālistes domām, ir jau no paša sākuma iesaistīt bērnu brālīša vai māsiņas gaidīšanā, pieradinot, ka drīz viņš ģimenē nebūs vienīgais.
Ļoti grūti, it sevišķi mātei, ja otrais mazulis piesakās tajā laikā, kad vecākajam rit pirmais gadiņš. Māmiņa vairs nespēj veltīt tik daudz laika tikko rāpot vai tipināt sākušajam, bet viņam šīs pārmaiņas saprast ir grūti. Tiesa, šajā vecumā bērns vēl īsti neapzinās otra mazuļa gaidīšanu, tāpēc nekādu emocionālu izpausmju nebūs.
Ja vecākajam jau rit otrais gads, viņam gaidāmo mazuli uztvert ir vēl grūtāk, jo viņš šajā laikā cenšas kļūt pastāvīgāks, vienlaicīgi meklējot mammas atbalstu. Nekādā gadījumā nedrīkstētu vecāko bērnu vest uz bērnudārzu tikai tāpēc, ka tā viņš mazāk traucēs grūtniecei. Tas var padarīt par mokošu pārdzīvojumu jebkuru citu zaudējumu turpmākajā dzīvē.
Pēc trešā dzīves gada līdz skolas vecumam vecākais bērns jau saprot, ka kaut kas māmiņas dzīvē mainās, tāpēc viņam noteikti vajadzētu skaidrot, kāpēc mammai parādījies puncis un ka viņam drīz būs brālītis vai māsiņa. Ja bērns nesagaidīs sapratni, viņam var rasties vainas izjūta, kas reizēm pat liek atkāpties kādā no iepriekšējām attīstības stadijām, piemēram, bērns atsakās lietot podiņu vai vēlas atgriezties pie mātes krūts.
Sešu līdz divpadsmit gadu vecumā bērns vislabāk uztver jauna ģimenes locekļa gaidīšanu, ja vien viņam tiek izskaidrots, ka mazulim būs nepieciešama papildu uzmanība un arī vecākā bērna atbalsts un aprūpe. Vienīgi vajadzētu uzmanīt no radikālām pārmaiņām, piemēram, dzīvesvietas maiņas, jo tad vecākais bērns zaudēs ierasto drošo vidi.
Visgrūtāk ar otra mazuļa nākšanu pasaulē parasti ir samierināties bērniem pubertātes vecumā, turklāt viņu rīcība ir neprognozējama. Ja bērns jutīsies nesaprasts, viņš var ne tikai atteikties no ēdiena, bet pat aiziet no mājām, tāpēc ļoti svarīgi ir, lai vecāki runātu ar viņu, neļaujot justies atstumtam. Šā vecuma bērnam jau var uzticēt pienākumus, kas saistīti ar mazuļa gaidīšanu, taču, kad mazais piedzimst, nevajadzētu vecāko bērnu uzskatīt par labāko aukli, jo tas viņam liedz iekļauties ikdienas dzīvē. Ja ģimenē valda sapratne, vecākais bērns pats norādīs, cik daudz viņš grib rūpēties par mazuli.
***
Bērnu raksturs
Vienīgais bērns: jūtas mīlēts, pārliecināts par sevi un ar augstu pašapziņu. Var veidoties pārliecība, ka viss, ko viņš dara, ir pareizi. Tas, ka ģimenē ir tikai pieaugušie, veicina viņa ātrāku attīstību. Mēdz būt izlutināts. Augsta atbildības izjūta. Var veidoties konkurence ar sava dzimuma vecāku.
Otrais bērns: ja otrais bērns ir vidējais ģimenē, svarīgi, lai viņš vismaz dažus gadus varētu juties īpašs, pretējā gadījumā pēc bērnības tieksies visu dzīvi. Vidējais bērns ģimenē parasti ir diplomāts vai advokāts, kas visus samierina. Var augt noslēgts un slēpt savas emocijas. Sarūgtināts, kad jāvalkā vecākā brāļa vai māsas drēbes. Ja otrais bērns ir vienlaikus jaunākais, viņš kardināli atšķiras no vecākā. Cīnoties par savu vietu, izveidojas atšķirīgi raksturi. Bieži otrais bērns ir dumpinieks, kas noraida pieņemtās vērtības un tradīcijas.
Jaunākais vai trešais bērns: pieradis būt uzmanības centrā, ir optimists. Darbā var kļūt par pelēko kardinālu, jo netiecas būt par līderi. Māk pagaidīt. Prot saglabāt iekšējo mieru. Parasti izvēlas vienu no vecākajiem bērniem, kuram grib sekot.
***
Ģimeņu pieredze
Sarmīte (trīs bērnu mamma)
“Kad piedzima Sandra, Pēterim bija pieci gadi. Dēls baidījās tuvoties mazajam un centās par viņu nerunāt. Dažreiz, kad nebijām klāt, viņš piegāja pie gultiņas, bet, līdz ko ieraudzīja, ka mēs nākam, bēga prom. Viss izmainījās tad, kad mazā sāka rāpot. Sandriņa pierāpoja pie Pētera, pacēla galviņu un viņam uzsmaidīja. Mēs iedrošinājām dēlu paņemt māsiņu rokās, un kopš tā laika dēls aizvien vairāk laika pavadīja ar Sandriņu. Pagājuši divi gadi, un brālis ir gatavs atdot visu, lai tikai māsiņai būtu labi.”
Dace (divu bērnu mamma)
“Kārlim bija divi gadi, kad paliku stāvoklī. Jau pirmajos mēnešos stāstīju viņam par gaidāmo ģimenes pieaugumu, lai gan vīrs smējās, ka puisēns vēl neko nesaprot. Viņš mani par to ķircināja līdz tai dienai, kad Kārlis pienāca pie manis, noglaudīja lielo punci un pateica “bālis” (biju stāstījusi, ka viņam būs brālītis). Tajā brīdī nevarēju valdīt asaras, un arī vīrs novērtēja manas pūles dēla izglītošanā. Kad mazulis piedzima, Kārlis viņu sargāja un loloja, pienesa pudelīti, savas rotaļlietas, un man liekas, ka tieši tas, ka jau grūtniecības laikā viņam stāstīju par gaidāmo ģimenes pieaugumu, lika Kārlim tik mīļi izturēties pret mazuli. Saprotu, ka galvenais ir runāt ar bērnu.
