«Kodak-Aura» direktoram Eduardam Kapšam, kas sevi labprātāk dēvē par fotogrāfu, joprojām krietni jāpiespiežas, lai vaļasbrīžos fotoaparātu atstātu mierīgi karājamies mājās uz nagliņas, nevis uz paša kakla.
«Kodak-Aura» direktoram Eduardam Kapšam, kas sevi labprātāk dēvē par fotogrāfu, joprojām krietni jāpiespiežas, lai vaļasbrīžos fotoaparātu atstātu mierīgi karājamies mājās uz nagliņas, nevis uz paša kakla.
Apmēram tā savulaik tapusi izstāde par Francijā gūtajiem iespaidiem. Uz dienvidiem dodamies, Eduards tomēr paņēmis fotoaparātu, un miera vairs nebijis ne brīdi. Ceļabiedri hotelī uz terases bauda franču virtuvi, bet nabaga fotogrāfs mēģina «iekadrēt» Vidusjūras nakts noskaņas. «Beigās dabūju to gaismu!» viņš mierīgi nosaka.
«Nevēlos nokavēt to, kas pasaulē ir aktuāls,» Eduards komentē savu patiku uzkavēties laboratorijā un atzīmē, ka uzņēmumu veidošanas process ir svarīgāks par peļņu. Par nākotnes profesionāļu ikdienu stāstot, viņš vērš uzmanību uz šķietami necilu aparātu, kas, izrādās, ir digitālā fotokamera, funkcionalitātes sakarā pieminot piecus kvadrātmetrus, kas «Kodak-Aura» telpās atbrīvojušies pēc ierīces iegādes.
Eduardam, kas nav mācījies augstās skolās, bet profesionālo rūdījumu guvis tepat Jelgavā, strādājot maizes darbu Sadzīves pakalpojumu kombinātā, profesijas izvēle esot liktenīga nejaušība. Ar fotografēšanu viņš sācis nodarboties jau skolas gados, kur gluži kā pastmarku krāšana šī nodarbe bijis kārtējais bums. Padomju laikā fotodzīve pilsētā turējusies uz diviem vaļiem – uz divu visu cienītu fotopionieru «klaniem». Eduards kopā ar nule plaši pazīstamo kolēģi Juri Zēbergu patrāpījies Antas Ribenas kompānijā, kas uz kopējā fona izcēlusies ar radošu un produktīvu gaisotni.
Tolaik fotogrāfs bija prestiža un labi atalgota profesija. Tāpēc pilsētā netrūcis labu meistaru, savukārt meistariem netrūcis naudas. Tiesa, trūcis materiālu, turklāt pakalpojuma kombināta spicē bija iekārtojušies atvaļināti militāristi un viņiem pakļauti «stukači». Ar gadiem intrigas un to radītās bailes par savu vietu ne vienam vien fotogrāfam «atsitušas» vēlmes no sērijveida kāziņu un bērīšu knipsēšanas tiekties līdz mākslas foto apvāršņiem. Mierīgākas dzīves un brangāka naudas žūkšņa labad dažs pat pārtapis par «oknomoj-polotjor» (aptuvenā tulkojumā no krievu valodas – logu mazgātājs) vai arī pievērsies bohēmai un dzīvošanai vienai dienai.
«Tagad fotodzīve ir materializējusies. Materiāli ir, bet naudas nav,» Eduards sūrojas, lai gan lielās līnijās ar dzīvi jūtas apmierināts un tikai pēc uzstājīgas tincināšanas stāsta par savām iecerēm un daudzajām izstādēm, kurās piedalījies. Viņš neslēpj, ka mūsdienās fotogrāfi reizēm nevairās bez liekām raizēm «izkarināt» atraktīvu objektu sēriju, bet pašam pārliecība par sevi tik viegli vis nenākot. Pirms diviem gadiem sācis veidot kāda bērnu pansionāta iemītnieku, kuru vecāki ir alkoholiķi, portretu galeriju. Pagaidām ciklam vēl trūkstot sākuma un beigu. Tomēr viņš ir pārliecināts, ka atradīs veidu, kā kompozicionāli «salīmēt» attēlos iemiesotos likteņstāstus. (Starp citu, bijusi pat doma šīs fotogrāfijas izstādīt līdzās mūsu domnieku bistēm.)
Eduards, protams, nav vienīgais, kuram labākais veids, kā izrauties no ikdienas rutīnas, ir ceļošana. Īpaši, ja tā iespējams savienot patīkamo un lietderīgo. Fotoaktualitāšu raudzībās pabūts Bratislavā, Vīnē, Lozannā, Varšavā, Maskavā, bet vēl lielāku pacēlumu varot gūt paša amata brāļu kompānijā, stundām ilgi un galvenokārt tikai foto profesionāļu saprašanai pieejamā leksikā runājot par dzīvi un darbu.
