Var sacīt, ka Latvijas upju kuģniecība jau labu laiku kā «aizgājusi pa burbuli».
Var sacīt, ka Latvijas upju kuģniecība jau labu laiku kā «aizgājusi pa burbuli». Daudz kas izsaimniekots, sagriezts lūžņos, par sviestmaizi pārdots, līdz palikušas tikai dažas bijušās godības drumslas. Tomēr virs ūdens vēl turas SIA «Jelgavas kuģinieks» – uzņēmums,
kas, deviņdesmito gadu sākumā izveidojies uz Latvijas upju kuģniecības Voleru ostas filiāles bāzes, piedzīvojis sākotnējo apjukumu un īpašnieku nesaskaņas, bet joprojām darbojas sekmīgi.
Lai gan grūti salīdzināt ar bijušajiem laikiem, Jelgavai tomēr joprojām ir sava upju flote: saglabāts stūmējvelkonis «Ogre», četras liellaivas, peldošais celtnis un pasažieru kuģītis «Bērze», kas no tehniskās uzraudzības kuģa 1997. gadā pārtapis par izbraucienu kuģīti. Vispārējā ekonomiskā situācija valstī ievērojami ierobežojusi arī pieprasījumu pēc kravu pārvadājumiem pa upēm. Samazinoties būvapjomiem un mainoties tehnoloģijām, vairs nav lielas vajadzības pēc tādiem celtniecības materiāliem kā upes smilts vai dolomīts. Turklāt kravu pārvadājumiem lielākoties tiek izmantots autotransports, kas gan izmaksā dārgāk, taču ir mobilāks.
Tieši šādu kravu pārvadāšanā galvenokārt specializējušies jelgavnieki. Vēl salīdzinoši nesen, deviņdesmito gadu vidū, piemēram, «Jelgavas kuģinieks» smēlis un piegādājis tūkstošiem kubikmetru būvmateriālu Jelgavas apvedceļa būvei. Taču tik vērienīgi pasūtījumi gadās reti. Lielākie un uzticamākie pasūtītāji ir Jelgavas Cukurfabrika, cietums, reizēm arī Nekustamā īpašuma pārvalde. Aizvadītajā vasarā nedaudz smiltis piegādātas jaunās Ledus halles celtniecībai. Pagājušajā gadā bijis «gruntīgs» Rīgas tirdzniecības ostas pasūtījums – piestātnes būvei vajadzēja ar liellaivām transportēt dolomīta šķembas no Kalnciema. Nereti gadās pieprasījums pēc mazāka apjoma kravām.
«Jelgavas kuģiniekam» būtu pa spēkam daudz lielāki darba apjomi, ja vien būtu pieprasījums. Vairāk nekā desmit gados no izniekošanas un izlaupīšanas saglabāta tehnika, kādas citur sen vairs nav. Piemēram, ar peldošo celtni prasmīgi kuģotāji var darīt gandrīz brīnumus. Kad pagājušajā gadā Driksas tilta būves laikā vajadzēja upes gultnē izrakt tranšeju komunikācijām un kad vēlāk līdzīga tranšeja bija jāizrok arī šķērsām Lielupei, «Jelgavas kuģinieks» ar šo darbu tika galā teicami.
Tā kā pieprasījums ir visai ierobežots, bet resursi to ievērojami pārsniedz, tiek meklēta jebkura iespēja nodarbināt floti un cilvēkus. Piemēram, sadarbībā ar Voleru ostu tās piestātnes būvei jelgavnieki piegādāja smiltis no Lielupes, liellaivas tikušas arī iznomātas. Divus gadus divas jelgavnieku liellaivas bija nodarbinātas Rīgas kanāla tīrīšanā. Netiek smādēti arī cita veida darbi, piemēram, ar upju kuģinieku spēkiem tika demontēts pontontilts pār Svēti (interesanti, ka tam ilgus gadus bija kalpojis viens no kādreizējā Rīgas pontontilta «pludiņiem»).
SIA «Jelgavas kuģinieks» direktors Alberts Ostrovskis atceras, ka piedāvājis Jelgavas Domei Lielupes tilta remonta laikā par pagaidu tiltu izmantot divas šķērsām upei novietotas liellaivas. Piedāvājums tomēr ticis noraidīts, jo daudziem neērtības sagādājušais «nenopietno pludiņu» tilts izrādījies kādu nieku lētāks. Taču, ja kā pagaidu variants būtu izmantotas liellaivas, pa to bez ierobežojumiem varētu pārcelties arī smagais transports, lielie autobusi, tilta nestspēju neietekmētu ūdens līmeņa svārstības, nebūtu arī pārāk stāvo un nedrošo nobrauktuvju.
Tā kā ar tiešo profilu – kravu pārvadājumiem – nekāds stabilais bizness diemžēl neiznāk, «Jelgavas kuģinieka» darbinieki pievērsušies arī citām nozarēm. Lauvas tiesu ražošanas kopējā apjomā ieņem kokapstrāde: firmai ir savs gateris, koksnes kalte, galdniecība. Ir arī metālapstrādes cehs, kurā (ja ir pasūtījumi) izgatavo metāla sētas un vārtus. Tomēr visstabilāk un ritmiskāk strādā kokapstrādātāji. Viņi pēc pasūtījuma izgatavo logus, durvis, arī sadzīves un biroja mēbeles. «Jelgavas kuģinieks» piedāvā šos un citus darinājumus savā veikaliņā Pasta ielā 43, kur var iegādāties gan virtuves ķeblīšus, gan dažādas līstes, kā arī pasūtīt sekcijas, galdus, skapjus, gultas un citas mēbeles. Lai gan Latvijā un arī Jelgavas apkārtnē mēbeļu ražotāju ir daudz, «Jelgavas kuģinieka» izstrādājumi ir pievilcīgi cenas un kvalitātes ziņā (piemēram, trīs beidzamo gadu laikā darinājumu cena nav mainījusies ne par santīmu, kaut gan izmaksas palielinājušās).
Domājot par izdzīvošanu un biznesa saglabāšanu, pirms vairākiem gadiem pasažieru pārvadāšanai tika pārbūvēts kuģītis «Bērze». Daudzi jelgavnieki ar zināmu nostalģiju atceras, kā regulāra ūdens satiksme Jelgavu reiz savienojusi ar Jūrmalu. Viņu vēlme kuģot ar laiku nav mazinājusies, drīzāk pat – palielinājusies. Ar katru gadu arvien vairāk jelgavnieku izmanto piedāvāto iespēju doties pastaigu braucienos pa Lielupi. Augot pieprasījumam, firmas vadītājiem neliek mieru doma iegādāties vēl vienu, lielāku pasažieru kuģi, lai ar to varētu doties, piemēram, arī Rīgas jūras līcī. Taču pašu rocība tam ir par mazu, bet ņemt kredītu, kā saka A.Ostrovskis, esot līdzvērtīgi galvas bāšanai cilpā. Tādēļ tiek meklēti investori.
Visumā «Jelgavas kuģinieks» varētu būt interesants investīciju objekts. Piemēram, Latvijas iedzīvotājiem ļoti pietrūkst iespēju doties īsos, drošos ceļojumos kaut vai uz Igaunijas salām… Arī kravu pārvadāšanai jelgavnieku labi saglabātā flote un tehnika varētu vēl dūšīgi kalpot: ja rastos investors, varētu, piemēram, iegādāties kādu jūras liellaivu un beramās kravas vizināt vai gar visu līča un jūras piekrasti. Starp citu, pirms kāda laika investors bija uzradies, turklāt likās ļoti perspektīvs: viena zviedru firma nopietni interesējās par Kalnciema dolomīta transportēšanu uz Zviedriju, kur ražotu dolomīta miltus, tiem pievienotu attiecīgus komponentus un jau kā minerālpiedevas vestu atpakaļ pārdošanai lauksaimniekiem. Jelgavnieki transportētu dolomītu līdz jūras līcim, tur kravu uzņemtu jūras liellaivas… Taču nopietni domātais priekšlikums, kas jau bija ieguvis līguma apveidus, «nogāja uz grunti» – iecere pajuka, turklāt ne jelgavnieku dēļ.
Tostarp flote prasa remontu un aprūpi, lai saglabātu atbilstību kuģošanas stingrajiem noteikumiem. Pagaidām uzņēmuma pamatnozari virs ūdens notur palīgražošana, kas ir galvenais ienākumu avots. Kopumā par cik necik būtisku peļņu firmā runāt nevar, katrs lats tiek ieguldīts attīstībā. Lai nenoslīktu, arī biznesā jāprot «peldēt», neuzduroties neskaitāmajiem sēkļiem.
