Jelgavas Daugavas Vanagu organizācijas dalībniece Zigrīda Ādama ir laidusi klajā pašas veidoto atmiņu pierakstu krājumu «Sargāj’ savu tēvu zemi».
Jelgavas Daugavas Vanagu organizācijas dalībniece Zigrīda Ādama ir laidusi klajā pašas veidoto atmiņu pierakstu krājumu “Sargāj” savu tēvu zemi”, kurā apkopotas 42 organizācijā darbojošos agrāko leģionāru liecības par kara gaitām, kā arī par piedzīvoto gūstekņu nometnēs.
Daugavas vanadze Malda Zaija Kēlere, kas pati ir palīdzējusi krājuma iniciatorei un veidotājai tekstu pārrakstīšanā, “Ziņām” teica: “Zigrīda ilgāku laiku ir darbojusies kā Jelgavas vanadžu priekšniece. Tad viņa no šī amata aizgāja, jo jutās nogurusi un vēlējās vairāk palīdzēt saviem dēliem mazbērnu audzināšanā. Taču Zigrīda jau nebūtu Zigrīda, ja neapņemtos darīt vēl kaut ko. Tā ar lielu mīlestību un uzcītību trijos gados tapa šis leģionāru atmiņu krājums. Lielu atbalstu viņai sniedza dēli, kas paši ir uzņēmēji un varēja grāmatas izdošanu nodrošināt tehniski.”
Interesanti, ka šī atmiņu krājuma tirāža ir tieši tik liela, cik liels ir pieprasījums. Cilvēkam, kurš grib saņemt grāmatu par leģionāriem, kas ir apvienojušies Daugavas Vanagu Jelgavas organizācijā, tā ir jāpasūta. Pēc neliela laika tā tiks iespiesta. Nolemts, ka vienu atmiņu krājuma eksemplāru dāvinās Latvijas Kara muzejam.
Trīs gadu darbs
Krājuma ievadvārdos Z.Ādama par lirisku moto ir izvēlējusies Viļa Plūdoņa rindas: “Ak, retākas rindas ik gadus mums tiek:/Viens biedrs pēc otra galvu kapenēs liek.” Šādas noskaņas ne vienreiz vien esot jūtamas arī Daugavas Vanagu sēdēs. Ne vienreiz vien ir dzirdēts runājam, ka organizācija noveco un iet mazumā. Tad nu Ādamas kundzei esot radusies doma, ka vajadzētu šos vecos caur uguni un ūdeni gājušos vīrus darīt nemirstīgus. Proti, pierakstīt viņu atmiņas – lai tās paliek vēsturei. Trīs gadu garumā tika rakstīts, zvanīts, atgādināts, pētīti organizācijas arhīva materiāli. Un, lūk, rezultāts!
Atmiņu stāstu garums ir ļoti atšķirīgs. Dažāda ir arī intervēto personu attieksme. Cits atceras vairāk, cits – mazāk, par citu ir publicēti tikai Daugavas Vanagu anketā minētie dati. Piemēram, par Vladimiru Konu ir tikai trīs rindas: “Dzimis 1923. gadā, vācu armijā dienējis no 1943. gada jūnija līdz 1945. gada 9. maijam. Par to no 1945. gada vasaras līdz 1946. gada 7. augustam atradies filtrācijas nometnē Habarovskas novadā Sovgavaņā. Ir reabilitēts.” Taču kādreiz pietiek ar pašu mazumiņu, lai risinātos atmiņas domas, salīdzinājumi.
Ne tikai skaitļi un fakti
Citviet pierakstītā ir krietni vairāk. Tā, piemēram, vecais jelgavnieks pazīstamais mūziķis un starptautiskās kategorijas sporta tiesnesis Pēteris Krūmiņš raksta, ka ir pateicīgs liktenim un labajiem cilvēkiem, kas ļāva izdzīvot drūmajos apstākļos. 1945. gada 6. februārī viņu aplenkumā ar cauršautu roku atrada krievu karavīri. Gūsteknis tika pratināts un dīvainā kārtā nogādāts ambulancē. Pēc tam bija gūstekņu nometnes, meža darbi, dzīvošana zaru būdās un vienīgā pārtika: sēnes, zilenes un “ķieģelītis” reizi nedēļā. Tikai 1950. gada novembrī viņš varēja atgriezties Jelgavā.
Alberts Millers, pazīstamais ķīmijas doktors, kura izstrādātās smaržīgās zāles “Piniols” lietotas ne vienā vien jelgavnieku ģimenē, ir Z.Ādamai pasūtījis sešas grāmatas. Viņa ģimenē izauga trīs dēli, tiem aug mazbērni, tad jau mazāk pasūtīt nedrīkst. A.Millera kungs savās atmiņās par 15. divīzijas cīņām Krievijā raksta: “1944. gada janvārī, izveidojoties lielam frontes pārrāvumam Neveļas – Novosokoļņiku rajonā, smago ieroču apmācības skolu ar visiem ieročiem pārsvieda tur. Trīs dienās, kamēr munīcija bija, to visu ātri izšāvām. Mani pēc tam iedalīja triecienvienībā. Armija atkāpās Latvijas virzienā. Visas sādžas aiz sevis vācieši nodedzināja. Janvāra beigās pēc ievainojuma un kāju apsaldējuma apmēram mēnesi ārstējos Rīgā Sarkankalnā 44. lazaretē. Pēc tam mani nosūtīja uz Jelgavu – 1. veselības rotu. Sākoties kaujām pie Veļikajas, visu veselības rotu ar maz izņēmumiem nosūtīja uz kauju rajonu. Tiku savā vecajā vienībā – 32. pulka 8. rotā, kur mani iecēla par mīnmetēju vada komandieri.”
Tālāk A.Millers raksta, ka piedalījies sešās Kurzemes cietokšņa lielkaujās, no kurām pēdējā pie Remtes viņš ticis kontuzēts. Gūstekņa ceļš viņu arī aizvedis uz Tālajiem Austrumiem – Komsomoļskas – Sovgavaņas dzelzceļa būvi. Tur viņu iesauca Sarkanajā armijā un nosūtīja uz Igauniju, kur sekoja dienests būvbataljonā. 1947. gadā sakarā ar slikto veselību A.Millers tika demobilizēts un atgriezās Latvijā, Dobelē pabeidza vidusskolu.
Taču 1950. gadā Rīgā, mācoties Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, viņš tika apcietināts par piedalīšanos pretošanās kustībā. Sekoja seši gadi Vorkutas ogļu šahtās. Pēc tam turpināt izglītību Rīgā bija neiespējami. Taču uzņēmīgais vīrs nezaudēja apņēmību un no 1957. līdz 1962. gadam mācījās Ķīmijas un bioloģijas fakultātē Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. 1964. gadā viņš iestājās aspirantūrā un vēlāk ieguva zinātņu grādu.
Pēc kara cīņa nav galā
Jautāju Z.Ādamai, vai viņa nedomā savu darbu turpināt. Cienījamā kundze atbildot pasmaidīja un tā kā mazliet apmulsa. Jautājums it kā nevietā. Visi dzīvie Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļas leģionāri taču šajā atmiņu krājumā ir iekļauti (te gan jāpiebilst, ka krājuma tapšanas laikā 11 no viņiem diemžēl ir aizgājuši mūžībā). Ko te vairs var turpināt? Palieku pie sava, ka turpinājums tomēr varētu būt. Latviešu gaitas Otrajā pasaules karā, ciešanas gūstekņu nometnēs, protams, ir apraksta vērtas. Varētu piebilst, ka šie vīri pēc visa pārdzīvotā un par spīti padomju laika šķēršļiem spēja tikt pie izglītības, turības, izveidot stipras un latviskas ģimenes, izaudzināt uzņēmīgus bērnus, kuri sarga savu tēvu zemi tālāk. Alberta Millera atmiņās šī stīga kaut mazliet ir aizskarta.
Papildināt grāmatu, kurai katrs eksemplārs top atsevišķi, tehniski varētu būt diezgan vienkārši.
Lasot Z.Ādamas sagatavotos tekstus, neviļus rodas jautājumi: “Bet kā viņa pati izgāja caur šiem baigajiem gadiem? Ko viņa kara laikā domāja par latviešu leģionāriem?”
Atmiņu krājuma veidotāja, skumji pasmaidot, atceras, ka 1944. gada jūlijā, ar bēgļu paunām atstājot frontes apdraudēto veco Jelgavu, viņa, jau Dārtas pamatskolas skolniece būdama, par vienu no sev svarīgākajām lietām, ko vajadzētu paņemt līdzi, izvēlējusies porcelāna lelli. Jelgavai degot, ģimene zaudējusi visu savu iedzīvi, taču toreiz izglābtās lelles galva esot mājās vēl šodien. Par leģionāriem var teikt, ka viņi bija Zigrīdas vecāko draudzeņu pirmā mīlestība. Pilsētā taču pazina ģimenes, kuru dēlus iesauca. Juta līdzi, gaidīja no frontes mazos pasta balodīšus – trīsstūra formā salocītas vēstules, kurām nebija nepieciešama ne aploksne, ne marka. Tādu, kas spēja izvairīties no dienesta, bijis maz. Kam bijis jāiet, tas gājis. Baidījušies arī no tā, ka dezertēšanas gadījumā represijām tiktu pakļauti tuvinieki.
Pēc kara Zigrīdas ģimene dzīvojusi laukos Lielvircavā. Taču ar laiku izdevies atgriezties Jelgavā. Šeit tagad dzīvo gan viņas bērni, gan mazbērni, gan arī mazbērni. Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļa ir draudzīga domubiedru un lielākoties arī vienaudžu kopa, kurā Z.Ādama ir iestājusies jau deviņdesmito gadu sākumā un apņēmīgi turpina darboties. Jāpiebilst, ka vasaras sākumā Viļa Plūdoņa muzejā Lejeniekos notika Latvijas Daugavas Vanagu darbu skate, kur Z.Ādamas veidotais atmiņu krājums tika augstu novērtēts.
