Šoreiz «Tūkstošgadē» pārdomas. Andas, 20 gadus vecas studentes, pārdomas par to, kāda būs nākamā tūkstošgade, kādi būs cilvēki tajā, kas būs svarīgs, kas ne.
Šoreiz «Tūkstošgadē» pārdomas. Andas, 20 gadus vecas studentes, pārdomas par to, kāda būs nākamā tūkstošgade, kādi būs cilvēki tajā, kas būs svarīgs, kas ne.
Par vardarbību…
Pēdējā laikā par to ir īpaši daudz diskutēts gan ar pasniedzējiem un kursabiedriem, gan ģimenē – par to, kāda loma tajā ir masu saziņas līdzekļiem, arī filmām, ko rāda kinoteātros.
Vardarbības cēloņi līdz šim vēl nekādās teorijās nav noteikti tādi, lai tie būtu neapstrīdami. Ir daudzas teorijas par to, kāda var būt vardarbība. Tā var būt kā katarase – kad cilvēks, skatoties to, attīrās un viņam vairs negribas to redzēt reālajā dzīvē. Ir cilvēki, kas pie vardarbības pierod, pieņem to kā normu – jo lielākas šausmas redz, jo lielāka ir vajadzība redzēt.
Manuprāt, piemēram, Gulbenes gadījumā lielākā ietekme ir bijusi ģimenei. Bērnu no vardarbības visvairāk var pasargāt, viņu normāli audzinot.
Es lielā mērā piekrītu tam, ka plašsaziņas līdzekļi palielina interesi par vardarbību. To loma arvien vairāk pieaug, un tas nozīmē, ka pieaugs arī vardarbība. Liela daļa tās paaudzes, kas dzīvos nākamajā tūkstošgadē, neiet skolā, nemāk lasīt. Aug bērni, kam nav iztēles. Vizuālo viņi redz televīzijā, presē vēro bildes, bet radio kļūst nepopulārāks – lai to klausītos, vajag iztēli, jo tur skanošās ziņas, raidījumi ir jāiztēlojas. Daudz pievilcīgāka ir televīzija – tur nav vajadzīga iztēle.
No otras puses, var jau būt, ka sabiedrība mainīsies un mācēs sniegto informāciju uztvert ne tikai negatīvi, bet arī pozitīvi.
Problēma ir arī tā, ka pamazām notrulinās vardarbības vērtējums. Ir teorija – jo vairāk redz vardarbību, jo vairāk to uztver kā normu, pierod pie tās. Jau mūsu uztvere ir daudz notrulinātāka nekā vecākiem. Mani vecāki nevar normāli filmās skatīties šaušanu un pieņemt to bez kaut kādiem pašpārmetumiem. Es to spēju daudzmaz pieņemt, bet jaunieši jau vēro krietni «asiņainākas» filmas.
Es pieļauju, ka tiem, kam tagad ir 10 līdz 15 gadu, vardarbība jau kļūst pieņemamāka, vismaz plašsaziņas līdzekļos noteikti, jo nekad jau netiek ražots produkts, ko nepieprasa, bet pieprasa arvien lielāku vardarbības atspoguļojumu.
Ja skatās, kā, paaudzēm mainoties, vardarbība attīstās, nākamās tūkstošgades ainu es redzu diezgan baisu. Protams, slepkavības ir bijušas vienmēr, bet, ja tās sāk kļūt par spēli – spēlēšanos ar dzīvību un nāvi –, tad nākotnes aina ir drausmīga.
Ļoti gribas cerēt, ka ir kaut kādi blakus faktori, kas to visu varētu novērst. Es tomēr pārāk daudz ticu ideālām lietām, lai domātu, ka viss būs tik drūmās krāsās.
Par vērtībām …
Attieksme pret vērtībām visu laiku mainās. Tāpēc jau rodas paaudžu konflikti. Kad mēs augām, daudz ko iemācījāmies no vecākiem, viņi bija mūsu autoritātes. Tagad ir vizualizācijas laikmets – televīzija, kompjūteri, internets. Jaunieši iegūst ļoti daudz informācijas bez vecāku palīdzības. Vecāki vairs nav autoritātes. Tātad mainās vērtības. Šie bērni jau zina daudz vairāk nekā vecāki, no viņiem vairs nav ko iemācīties.
Ir divas dažādas sabiedrības – individuālā un kolektīvā. Individuālās sabiedrības uztvere pie mums ienāk no rietumiem. Piemēram, amerikānim kolektīvs nenozīmē tik daudz kā viņš pats, tādēļ zūd arī tā vērtība. Ja svarīgāks esmu tikai «es», man nav arī nekādu autoritāšu, tātad zūd arī ticība citiem. Cilvēki kļūst skeptiskāki, vairāk pārbauda informāciju.
vairs nav arī īpaši bail, ka mēs varētu tikt sodīti, piemēram, par neuzticību.
Man, protams, gribas ticēt, ka cilvēki arī nākamajā tūkstošgadē uztvers kā vērtību mīlestību, draudzību, uzticību… Bet vai tā būs? Ja tagad jau kļūst par normu, ka vīrietis var dzīvot kopā ar divām sievietēm un ar abām gulēt, ka kāds uz katru pasākumu ierodas ar citu otru pusīti un visi to pieņem, tad kādas tur vairs vērtības!
Par ticību…
Vai pasaules gals ir sasaistāms ar tūkstošgades maiņu, to gan es nezinu. Kaut gan pati doma par to ir radusies Bībelē. Skaidrs: ja ir sākums, ir arī gals. Tāpat kā nūjai ir divi gali.
Arī gadus mēs skaitām no Kristus dzimšanas, bet nav taču teikts, ka viņš piedzima pirmajā gadā, pirmajā mēnesī un pirmajā dienā. Laikam nav nozīmes.
Ja zūd vērtības vispār, zūd arī reliģijas nozīmīgums. Es domāju, tradicionālo reliģiju. Protams, daudzi cilvēki iet uz baznīcu, bet, cik tur ir jauniešu, – tas jau ir cits jautājums.
Lūgšana …
Ja man būtu iespēja lūgt kaut ko nākamajai tūkstošgadei, es gribētu, lai viss, ko teicu, nepiepildās.
Lai cilvēkiem nav vajadzības pēc arvien lielākas vardarbības. Lai nezūd vērtības – lai svarīga ir mīlestība, draudzība, uzticība…
Runājiet vairāk par to visu… Runājiet ar draugiem, paziņām, nejauši sastaptiem cilvēkiem, jo tas ir svarīgi. Svarīgi, lai visi saskatītu vardarbības ļaunumu, mīlestības un uzticības trūkumu. Saskatītu un mēģinātu kaut ko mainīt.
