Tautas vērojumos balstītas laika prognozes ne vienmēr piepildās, bet laika zīmēs ir vērts ieskatīties.
Līdz Ziemassvētkiem atlikusi vairs tikai nedēļa, un, padzirdot laika ziņas, ieklausāmies uzmanīgāk, ko mums sinoptiķi sola uz svētkiem, vai visi sniega spilveni šogad vēja mātei nebūs izbiruši Spānijas ziemeļos, kur pēdējās dienās puteņo ne pa jokam. Taču arī laika vērotājiem, kas prognozi nosaka pēc pašu un senču pieredzes, ir savas pārdomas. «Ziema būs tikai janvārī»Liepājnieks Edgars Eglītis ir cītīgs laika vērotājs un pērk tikai tādus kalendārus, kur iepretī datumam var ierakstīt tās dienas gaisa temperatūru un laika apstākļus. Šādus pierakstus viņš krājis gandrīz 50 gadu. «Varu teikt, ka globālās sasilšanas process tiešām notiek,» stāsta laika vērotājs. Piemēram, Kurzemē pēdējā īstā ziema, kas atbildusi laika zīmēm, viņaprāt, bijusi 1963. gadā. «Šoruden skatījos, kā koki nomet lapas. Kastaņai ielas malā citreiz apkārt vesels klājiens, šoruden vējš iznēsājis pa visu ielu, ne man, ne kaimiņam nav ko grābt. Koks jau zina, vai būs aukstums un vai saknes jāpaglābj no sala,» stāsta E.Eglītis. Agrāk, spēka gados, viņu ģimene audzējusi mārtiņrozes, un to stādu apsegšanai lecektīs vajadzējis daudz lapu. «Pirms kāda laiciņa redzēju vārnu sēžam bērza galotnē, tam vajadzētu nozīmēt salu,» saka vērotājs. «Bet tagad gan uz putniem lāgā paļauties nevar, īpaši uz tiem, kuri dzīvo pilsētā,» viņš īsti meteorologu stilā piebilst. E.Eglītis prognozē, ka šogad sals «tā līdz 22 grādiem» varētu būt janvāra vidū. Taču ilgi tas neturēšoties. Toties vēlais rudens un daudzie vēl neaizlidojušie gājputni liecinot, ka pavasaris būs vēls. Zīmīgas arī nedēļas dienasKurzemniekiem esot arī tāds laika vērojums: kāds laiks ceturtdienā, tādu var gaidīt arī svētdienā, kāds piektdienā – tāds arī svētdienā. «Tas ne vienmēr darbojas, bet to, ka trešdienās tirgū cilvēki puķes pērk ļoti maz, pat mazāk nekā pirmdienās un otrdienās, varu pierādīt ar vecajiem pierakstiem,» prāto E.Eglītis. Uz viņa galda vienmēr pa rokai glabājas Oskara Gerta un Artura Mauriņa «Laika zīmes». «Pamazām salīdzinu ar saviem pierakstiem un novērojumiem,» saka sirmais kungs. «Liela daļa laika zīmju sakrīt, bet jāskatās, kurā Latvijas malā šī pazīme pierakstīta. Vienas vietas vērojumi citai var nederēt.»«Ir pazīmes, kas jāievēro Lieldienās, lai prognozētu laiku Ziemassvētkos,» atgādina E.Eglītis. «Protams, kristīgo Lieldienu datums katru gadu mainās, tādēļ jāskatās pēc astronomiskā pavasara iestāšanās dienas. Šogad abi notikumi gandrīz sakrita. Un, re, kur man pierakstīts: 23. marts – mainīgs mākoņu daudzums, sniegs, putenis, 24. marts – sniegs, pirmais pērkons. Neticu, ka Ziemassvētki būs balti. Nevaru teikt, ka es būtu ļoti māņticīgs, bet tautas vērojumiem ir nozīme, un to nekādi nevar noliegt.» Ziemassvētkos dubļi, Lielajā dienā – sniegsLiepājas aktrišu folkloras kopas «Atštaukas» vadītāja Ināra Kalnarāja cītīgi krāj materiālus par latvisko gadskārtu atzīmēšanu folkloras centrā «Namīns». «Te man mapes ar bildēm un pierakstiem, sākot no 2003. gada,» viņa rāda. «Pēdējos gadus ir tā, ka Ziemassvētki aizvien melni, bet Lielo dienu sagaidām sniegā,» viņa šķirsta albumus. «Re, te 2007. gads – Mārtiņu folkloras skoliņa – silta, sausa diena. Bet šogad Lieldienās – stāvam sniegā.»«Mūsdienās cilvēki mazāk saistīti ar lauku darbiem, tādēļ vairs dažādas laika zīmes nevēro,» spriež tradīciju zinātāja. «Savā mazdārziņā esmu novērojusi, ka liela nozīme ir Mēness fāzēm. Vienmēr gribas ātrāk kaut ko iesēt vai iestādīt, bet nav vērts to darīt, kamēr zeme vēl nav pamodusies. Nedzīvā zemē pirmās vienmēr sadīgs nezāles,» novērojusi I.Kalnarāja. «Ir jau tā, ka strādājošam cilvēkam dārza darbi jāpaveic brīvdienās, kad laiks, neskatoties ne uz Mēnesi, ne zīmīgām dienām, bet tam ne vienmēr ir rezultāts. Atceros, pirms daudziem gadiem biju aizbraukusi mammai palīgā iestādīt pupas. Kaimiņiene, garām ejot, noteica: «Nesēj, Ināra, šodien. Ir tukšs Mēness, izaugs ziedos un lapās.» Un tā ar’ bija. Izauga vai cilvēka augumā un ziedēja kā trakas, bet pākstis lielākoties tukšas.»Atzīst rāmu un rimtu dzīvošanu«Pilsētā dzīvojot, laiku ir svarīgi zināt tikai tāpēc, lai paņemtu līdzi lietussargu vai siltāk saģērbtos, un to nodrošina laika ziņas televīzijā un radio. Taču līdz ar dažādu laika zīmju ievērošanu zūd latviskā dzīves ziņa un ritms, un tas mani satrauc daudz vairāk,» spriež I.Kalnarāja. «Latvieša dabā ir rāmi dziedāt, rāmi strādāt, un tas nebūt nenozīmē visu darīt lēni. Tas nozīmē darīt ar jēgu un apdomu.» To, cik svarīgi ir nedarīt otram to, ko negribi, lai otrs dara tev, aktrise sakās piedzīvojusi vairākkārt. «Tagad skatos, kā jauni cilvēki neiecietīgi un asi izturas cits pret citu. Mētājas ar neglītiem vārdiem pa labi un pa kreisi. Pat jaunās māmiņas.» Vēl I.Kalnarājai rūp, ka latviskās dzīves ziņas mācīšanai izglītības speciālisti nepievērš uzmanību. Gadskārtu cikla ievērošana, viņasprāt, ir tikai viena latvisko tradīciju daļa. «Gadskārtas un laika zīmes svarīgas zemkopjiem, bet ir taču tādas vispārīgas dzīves gudrības, ko no paaudzes paaudzē var nodot, tikai dzīvojot kopā visai dzimtai, un mūsdienās tas vairs nedarbojas. Veci cilvēki dzīvo it kā paši par sevi. Vecmāmiņas strādā. Bērni no mazotnes neredz un nejūt, kā ar gadiem mainās cilvēka spējas, tādēļ tāda neiecietība un neizpratne, kad vecāks cilvēks nevar tik ātri ieiet pa durvīm vai veikalā nolūkot pirkumus.»
