Par to, kā mainās izjūtas un attieksme pret brīvo laiku un kā to var aizpildīt, stāsta Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra vadītāja, psiholoģe Ilze Āna.
Par to, kā mainās izjūtas un attieksme pret brīvo laiku un kā to var aizpildīt, stāsta Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra vadītāja, psiholoģe Ilze Āna.
«Dzīves ciklā mana attieksme pret brīvo laiku ir mainījusies. Studējot, kad man vēl nebija ģimenes, domāju, ka brīvais laiks ir ārpus darba laika un tā nav darbošanās sabiedrības labā. Agrāk laiku ārpus darba paņēma ģimene. Vēl es strādāju dārzā, arī atvaļinājums bija mans brīvais laiks.Tagad brīvā laika jēdziens ir pilnīgi pārstrukturalizējies. Saistīts ar kaut ko plānotu, organizētu. Tas ir laiks, ko es veltu sev. Piemēram, lai papildinātu profesionālās zināšanas,» saka psiholoģe Ilze Āna, atzīstot, ka jau vairākus gadus nebija aizdomājusies par tādu lietu kā brīvais laiks, jo laiks Ilzei ir aizpildīts.
«Tagad es dzīvoju rāmāk, nesteidzīgāk,» viņa stāsta, «izdzīvojot «tekošo» laiku, pieņemot katru notikumu, kas seko, kaut vai izjaucot manus plānus. Man nepatiktu atkal dzīvot tik saspringti un skriet laikam pakaļ.»
«Brīvais laiks var rasties arī pēkšņi. Manuprāt, svarīgi, lai nebūtu apjukums, kad kaut kas ir nojucis un ko man tagad darīt. Svarīgi, lai pašai nav ar sevi garlaicīgi. Studiju gados tā bija tāda vaļošanās. Un tāpēc es saprotu savus bērnus, kad, jautājot, ko tu tagad darīsi, viņi atbild: «Nu neko!» Man ir vajadzīgs daudz laika, lai es varētu domāt,» atzīst psiholoģe Ilze un stāsta, ka stresa menedžmentā ļoti svarīga ir laika plānošana. Tādēļ nav tik būtiski, ar ko tas tiek aizpildīts.
«Man ir manas plānotās darbības un iekšā man ir programmiņa, ko darīšu. Visu dzīvē nosaka prioritātes, un, ja tās ir sadalītas, tad viss ir sakārtots un visam atliek laiks.Vārds «brīvs» ir nekāds. Kad tu uzzīmē apli, ir sadaļa darbam atvēlētais laiks, ģimenei, fizkultūrai, grāmatām. Un tad paliek tukšs. Bet tu aizej pasēdi parkā uz soliņa vai aizej uz krogu iedzert alu, un laiks ir aizpildīts. Tas ir attieksmes jautājums, un ko es tajā lieku iekšā,» skaidro Ilze Āna.