«Vienotības» kongresā bija kā Staļina laikos – runā vai nu labu, vai arī neko. Kad Vidiņš centās partiju kritizēt, viņu plaudēja nost,» par gaisotni sestdien Salaspilī notikušajā «Vienotības» kongresā dusmojas sabiedriski rosīgais valgundnieks Imants Āboms. Arī viņam kā kongresa delegātam Laimdotas Straujumas paziņojums par demisiju bija pārsteigums. Pirms mēneša gan negaidīta un mīklaina bija Ministru prezidentes pieprasītā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisija. Matīsam aizstājējs netika meklēts, un rakstīja jau, ka tāda valdība nav uz ilgu.
Noslēpumainība, kritikas un paškritikas trūkums – zināmas un vecas kaites, kam demokrātiskā sabiedrībā vajadzētu tikt pāri. Ja «Vienotība» to nespēs, tad diez vai šajā partijā radīsies jaunas idejas, atklāsies jaunas radošas un atbildīgas personības, kas varētu aizstāt Valdi Dombrovski, kā arī citus spilgtus politiķus, kas tagad strādā ES institūcijās. Tomēr viena personība šajā valdības krīzes momentā, šķiet, ir izgaismojusies. Proti, Laimdota Straujuma par savu vēlamo pēcteci nosaukusi iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski.
Atceros viņu 1991. gada barikāžu laikā, kad viņš kā jauns Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta absolvents pieteicās dienestā atsevišķajā policijas bataljonā, kas bija pirmā bruņotā vienība, kas svinīgi deva solījumu cīnīties par Latviju. Ātri vien Rihards Kozlovskis un vēl daži lielie, izskatīgie institūta puiši kļuva par valdības miesassargiem.
Neņemos nosaukt Kozlovska labos darbus no 2011. gada oktobra ieņemtajā iekšlietu ministra amatā. Problēmu policijā joprojām ir daudz. Tomēr par viņa ministrēšanas laiku nenāk prātā arī nekas negatīvs. Laikam tomēr vadīt prot. Laiks nemierīgs, un var būt, ka premjera amatu ieņem vīrs, kas daudz ko saprot no drošības lietām un solījis būt uzticīgs Latvijai tad, kad cēla barikādes. ◆
