Tieši mammas dzimšanas dienā kalendārā tika iekļauta dēla Laimja Baltmaņa neparastā vārda diena
«Es negribu visu izstāstīt detaļās, bet laikā, kad es piedzimu, mammai bija grūts dzīves posms. Tā viņa mani nosauca par Laimi,» atklāj 23 gadus vecais jelgavnieks Laimis Baltmanis. Viņš piebilst, ka 1990. gadā tāda vārda kalendārā vēl nebija, taču pēc dažiem to ielika tieši viņa mammas dzimšanas dienā – 29. oktobrī. Puisis bieži smaida un smejas. Esot jauki, ja viņa draugi cits citam saka: «Es šodien satikšu Laimi.» To lielo vai mazo L jau mutvārdos neredz.
Filozofiski bērnišķīgais
«Tāds kā indigo bērns. Jauks, enerģijas pārpilns,» Laimi Baltmani raksturo Jelgavas Tautas gleznošanas studijas vadītājs Ivars Klaperis, kurš savu audzēkni pazīst vairākus gadus. Pats Laimis gan piebilst, ka jau kopš bērnības izskatās vecāks, nekā patiesībā ir. Tas viņam ļāvis 17 gadu vecumā pa draugam piestrādāt par bārmeņa palīgu un pat par biļešu kontrolieri Rīgā «Skonto» hallē, kur «treknajos gados» šādā darbā «uz rokas» maksāts desmit latu stundā. Taču studijas vadītāja paustais jaunekļa salīdzinājums ar indigo bērnu nav acīm saskatāms. Vieglums, filozofiskā frāze «Esiet kā bērni!» izpaužas viņa daudzpusībā. Laimis ir izmēģinājis un turpina izmēģināt daudz dažādu lietu. Viņu interesē māksla, kultūra, izlaide, kā arī rūpniecība un pārstrāde. Kā stāsta mākslas studijas dalībniece Agnese Lībere, Laimis ir uzmanīgs pret cilvēkiem, atceras katra vārdu, vajadzības un intereses, tādēļ parasti ap viņu veidojas draugu un paziņu pulks.
Briest trešajam piegājienam
Laimis atceras, ka savā dzīvē pirmos piecsimt latus (protams, bez nodokļu nomaksas) nopelnījis, mājas datorā pārrakstot sākumskolas klasesbiedriem diskus. Viņš ir mācījies Ogres Amatniecības vidusskolā, Jelgavas Mākslas skolā, dažādos kursos, tostarp metālapstrādi mācību centrā «Buts». Galu galā vidējo izglītību Laimis ieguva Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolā. Līdz šim divas reizes, bet pagaidām neveiksmīgi, stājies Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņaprāt, normāli censoņi tur tiek ar trešo neatlaidīgo piegājienu, kam viņš vēl pagaidām nav nobriedis. Puisis atzinīgi vērtē mākslas izglītības sistēmu Latvijā, kurā nevar iekļūt gadījuma cilvēki, ir jākārto pamatīgi iestājpārbaudījumi.
Jelgavas Mākslas skolas pasniedzējs Indulis Landau novēl Laimim koncentrēties uz kādu noteiktu savu mākslas virzienu un nišu, tad, viņaprāt, jauneklis varētu arī kļūt par profesionālu mākslinieku. Par savu skolotāju Laimis sauc arī gleznotāju Jāni Anmani, ar kuru kopā darbojies, jauniešiem veltītā projektā apgleznojot Staiceles kultūras nama sienu.
Dzīve dalās divās daļās
Laimis spēj pasmaidīt arī par savu pērnvasar Meiju ceļa un Kazarmes ielu krustojumā Jelgavā piedzīvoto velosipēdista sadursmi ar kravas «busiņu». Toreiz puiša dzīvība bijusi mata galā. Sejas traumas dēļ viņam nācās mācīties par jaunu runāt. Tiesā velosipēdists tika atzīts par nevainīgu, un ārstēšanās izmaksas sedza automašīnas apdrošinātāji. Taču tovasar, otro reizi stājoties Latvijas Mākslas akadēmijā, Laimis, kas ar šo avāriju bijis izsists no sliedēm, atkal netika.
Pirms mēneša ceļu policisti Laimi esot apstādinājuši par ātruma pārsniegšanu Rīgas ielā pie «Latvijas keramikas». Ar savu šosejas velosipēdu nelielā ceļa gabalā iesāņus no priekšā braucoša autobusa viņš uzminis līdz 72 kilometriem stundā. Ceļu satiksmes noteikumi šajā vietā atļāvuši braukt tikai ar 50. Policisti pasmaidījuši un likuši pārcelties uz Ozolnieku veloceliņu, kur māmiņas ar bērnu ratiņiem un domās iegrimuši gājēji velosipēdistiem ātrumu liek krietni samazināt. Viens no Laimja hobijiem jau ilgāku laiku ir velotūrisms, tostarp ekstrēmi braucieni pa apledojušu ceļu. Mājās, kur Laimis dzīvo kopā ar tēvu, māti un jaunāko māsu, viņiem visiem kopā ir desmit dažādiem apstākļiem piemērotu velosipēdu.
Grūti būt jaunam
«Es domāju, ka Laimis kļūs mākslinieks, un tādiem cilvēkiem neiet viegli, līdz viņi kļūst pazīstami un atzīti,» spriež floriste Ilze Beire. Kopš jūnija ziedu salonā Raiņa parkā skatāmas Laimja 17 pasteļu miniatūras. Tajās dominē filozofiskas noskaņas – cilvēki, zirgi, taurenis, dabasskati. Ilze piebilst, ka gleznai ar taureni atradās pircējs, savukārt Laimis priecājas, ka viņa mākslai ir līdzjutēji. Dažviet no māksliniekiem par izstādīšanos mākslas salonos prasot naudu, kas jaunajiem ne vienmēr ir pa kabatai. Ideja izlikt miniatūrgleznas starp vāzēm un puķu podiem šķita interesanta gan salona saimniecei, gan māksliniekam.
Pirmo reizi Latvijas Mākslas akadēmijā Laimis stājās restauratoros. Pabeidzis speciālus kursus, viņš ir nodarbojoties arī ar aerogrāfiju – Holandē apzīmējis automašīnas un motociklistu ķiveres. Vairākus gadus veidojis tetovējumus, kam pieprasījums ir arī Jelgavā. Pēc avārijas gan viņš šo diezgan ienesīgo hobiju nav atsācis, uzsverot, ka uz cilvēka ādas jāstrādā ļoti precīzi un kļūdas tikpat kā nevar izlabot.
Mājās vecāki gaida vienmēr
Sarunā Laimis bieži vien min frāzes «visiem kaut kas gadās», «tad jau redzēs, kas sanāks». Viņš atzīst, ka dzīvē un nākotnes nodomos liela nozīme ir nejaušībai, spējiem impulsiem kaut ko uzņemties un darīt. Darbošanos mākslā viņš cenšas apvienot ar kādu maizes darbu, taču līdz šim viņam nav veicies atrast vietu, kur varētu strādāt ilgāk par pāris mēnešiem. Tā tas bijis, piemēram, kūdras purvā sezonas darbā. Vienu mēnesi viņš nostrādājis Pārlielupē ceļa zīmju ražošanas rūpnīcā «Nordic Metal Plast», kur tolaik itāļu īpašnieki strādniekiem laikā nemaksāja algas un kas tagad ir paputējusi. Pagaidām, kamēr puisis dzīvo vecāku mājās, viņš var atļauties neregulārus ienākumus. Taču Laimis vēlas nostabilizēties, gatavojas darba intervijām, lai atrastu pastāvīgu darbavietu.
Krievu valodu vēl mācīsies
«Tā ir baigā veiksmes spēle. Ja nepalīdz kāds paziņa vai rads, tad jaunietim neatkarīgi no profesijas atrast darbu ir nežēlīgi grūti. Man ir gadījies tā, ka nedēļā aizsūtu trīssimt pieteikumu ar savu CV. Atbilžu nav. Kad zvanu pa sludinājumā publicēto telefona numuru, parasti jau kāds ir priekšā vai arī telefonā atbild krieviski,» bez jokiem stāsta Laimis. Viņš piebilst, ka krievu sarunvalodu lielā mērā gan saprot, bet pats nerunā. Krievu draugi cenšoties ar viņu sarunāties latviski. Tā sanācis, ka pagaidām šai valodai pietrūcis prakses, taču viņš domājot to apgūt. Turpretī angļu valodā Laimis runājot tāpat kā dzimtajā, arī vācu valoda nav sveša, tāpēc puisis pieļauj, ka, saņemot labu darba piedāvājumu, varētu atkal doties uz ārzemēm, kā pirms diviem gadiem, kad Holandē apzīmēja automašīnas. Tomēr pirmkārt viņš cenšas nostabilizēties Latvijā, kur lielākoties pie Līvāniem Turku pagastā dzīvo viņa ciltskoka radu pulks, kur mīļa un no agras bērnības pierasta ir arī Jelgava. Laimis cenšas saskatīt iespēju jaunām idejām, piedzīvojumiem, arī mīlestībai un darbam. ◆
