Uz soliņa pamestās piezīmes
“Tulkošana ir liela un būtiska manas dzīves daļa. Galva mūžam ir pilna ar vārdiem, un kādā brīdī šie vārdi sāk kondensēties kā rasa uz stikla, savelties lāsēs un ritēt paši no sevis.
Bet reālajā pasaulē viss ir tik spilgts un rosinošs citādā veidā nekā svešos tekstos, tas pārsteidz manu untumaino iekšējo bērnu, un viņš ķersta ainas kā taureņus.
Šie spontānie vārdu ritējumi ir izveidojuši ko līdzīgu piezīmju grāmatiņai, un šīs piezīmes ir baigas tāpēc, ka pārlieku vaļsirdīgas. Tagad tās tiek atstātas parkā uz soliņa – ja nu kāds tās pašķirsta un atrod kaut ko sev noderīgu,” raksta Silvija Brice.
Cik labi, ka viņa savas piezīmes atstāja parkā uz soliņa. Personīgi man ļoti patika tās palasīt. Par šo darbu ir ļoti grūti pateikt – lasiet, jums noteikti patiks! Nevis tāpēc, ka es neieteiktu to izlasīt (gluži otrādi – pat ļoti iesaku), bet tāpēc, ka izpratne, tāpat kā patika vai nepatika par autores sarakstītajām piezīmēm, ir ļoti atkarīga no konkrētā lasītāja uztveres. Man viņas norādes bija tuvas un izprotamas, joki uztverami. Vairākās vietās tiešām balsī spurdzu (no malas noteikti šķita visai dīvaini) un māju ar galvu par man arī līdzīgi prātā ienākušām domām. Vietām savukārt gribējās kā sarunā papildināt ar savām izjūtām un pieredzi. Piemēram: “Tu jūti, ka tas humors tur ir bijis, bet tulkotājs/tulkotāja neprot savu dzimto valodu. Es cietos un klusēju 100 un vienā neveiklībā, kad tulkojumā bija, piemēram, “dienvidrietumu vējš tagad pūta no ziemeļaustrumiem”, tomēr pēdējo pacietību man laupīja līķu apzīmējums “mirušie ķermeņi”. Nepiedzimušie tulkotāji. Nabaga, nabaga autori. Kļūdas – atsevišķas kļūdas! Pārpratumi vienā teikumā vai pat, nedod Dievs, bet jā, epizodē! – gadās visiem, bet, kad sajāj tekstu līdz nepazīšanai – latvietis tak lasa un domā, ka šis autors jau nu gan nav jēdzis rakstīt!”
Te nu gribējās vien piekrist, atceroties manis jau kaut kad pieminēto reiz lasīto romānu, kurā uzstājās slavenā rokgrupa “Gaļas šķēle” (“Meat Loaf” – ar tādu skatuves vārdu pazīstams amerikāņu mūziķis Mārvins Lī Adejs (Marvin Lee Aday)). Starp citu, vienā savā pastāstiņā S.Brice burvīgi apraksta arī uzvārdu atveidi latviešu valodā, bet tas ir cits stāsts. Šī gaļas šķēle man tagad nekad nepazūd no prāta kā absolūts “izcilas” tulkošanas paraugs un, lasot par “The Rolling Stones”, tā vien gribas pajautāt – un kāpēc gan ne ripojošie akmeņi. Minētā grāmata vēl bija īpaša ar absolūti neveiklu aprakstu par beisbolu, kur man minūtes desmit bija jāpārdomā, ko tādu laukumā darīja spēlētājs, ja rakstīts, ka viņš veica cepures triku (hat-trick – sportā tiek apzīmēts, piemēram, trīs vārtu guvums). Var jau būt to varētu arī tulkot kā cepures triku, tomēr tas konkrētajā teikumā izklausījās vienkārši dīvaini. Tādas pārdomas man radās pie vienas no autores piezīmēm, pie citām arī bija, bet visu jau nevar aprakstīt. Tad sanāktu tādas kā piezīmes par piezīmēm. Šī nu reiz bija viena grāmata, kuru (gana netipiski man) lasīju pa mazam gabaliņam, neļaujot sev to izraut cauri vienā paņēmienā, lai izbaudītu tekstu un domas.
Jāatgādina, ka S.Brice studējusi ģermānistiku Latvijas Valsts universitātē, bijusi redaktore vairākās Latvijas izdevniecībās. Jau ilgus gadus nodarbojas tikai ar literatūras tulkošanu, galvenokārt no angļu un vācu valodas. Iztulkoto grāmatu skaits nedaudz pārsniedz 200, tulkoto autoru vidū ir Ginters Grass, Francs Kafka, Hermanis Hese, Airisa Mērdoka, Mārgareta Atvuda, Salmans Rušdi, Maikls Kaningems, Keita Atkinsone u.c.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
