Vēl ir kāds stāsts, ko izstāstīt
Ar iepriekšējo latviski izdoto Alesandro Bariko darbu “Spēle” man gāja pagrūti, iespējams, tā specifiskās tematikas dēļ. Viss aizsākas ar videospēli, un tās dēļ izraudzīts nosaukums “The Game” (jeb “Spēle”), lai definētu jauno pasauli, kurā valda tīmeklis un algoritmi. Iepriekšējās pieredzes dēļ arī uz “Tūkstoš deviņsimt” skatījos ar zināmu piesardzību. Taču, kamēr neesi pagalam, viss vēl var mainīties jeb, kā izcelts arī uz šīs grāmatas vāka: “Tu neesi pagalam, kamēr tev vēl ir pietaupīts kāds labs stāsts un ir kāds, kam to izstāstīt.”
Un šis stāsts vēsta par “Virginian”, kas bija tvaikonis. Gados starp abiem lielajiem kariem tas kursēja starp Eiropu un Ameriku, un tā krava bija miljardieri, emigranti un visvisādi parasti ļaudis. Runā, ka uz “Virginian” katru vakaru esot uzstājies satriecošs pianists ar neiedomājamu spēles tehniku un viņš spēlējis brīnumainu, nekad agrāk nedzirdētu mūziku. Runā, ka viņa dzīvesstāsts esot pilnīgi neprātīgs, ka viņš esot piedzimis uz tā paša kuģa un ne reizi neesot no tā nokāpis. Runā, ka neviens nezinot, kāpēc tā.
Grāmatiņa nav bieza, un, to paņemot rokās, jārēķinās, ka stāsts apēdīsies ātri vien, tāpat kā ceļotāji uz “Virginian” zaudē laika sajūtu, klausoties virtuozā pianista, kuģa pastāvīgā iedzīvotāja, cilvēka, kurš nav bijis uz sauszemes, Denija Budmena T.D. Lemona Tūkstoš Deviņsimt (jā, tieši tāds ir viņa vārds) virtuozo klavierspēli. Tikpat virtuozi Bariko savirknē vārdus rotaļīgos, smalki savītos teikumos: “Mani vienmēr ir pārsteigusi tā būšana ar gleznām. Tās karājas pie sienām gadiem ilgi, un nekas nenotiek, nē, nu tiešām pilnīgi nekas, un tad pēkšņi, blākš, tās nokrīt. Mierīgi karājas uz naglas, neviens tām neko nedara, bet vienā jaukā brīdī tās, blākš. Tam nav izskaidrojuma. Kāpēc tieši tai brīdī? Nav zināms. Blākš. Kas notiek ar naglu, kāpēc tā nolemj, ka ilgāk vairs nespēj? Vai arī naglai, nabadzītei, ir dvēsele? Vai tā pieņem lēmumus? Tā ilgi strīdējās ar gleznu, abas nevarēja izlemt, kā rīkoties, apsprieda to katru vakaru, gadiem ilgi, un tad vienojās par konkrētu datumu, par stundu un minūti, par mirkli, un, kad tas pienāca, blākš. Vai arī tās abas – glezna un nagla – to zināja kopš paša sākuma, viss bija izlemts jau iepriekš, paturi prātā, ka es izstāšos no šīs spēlītes pēc septiņiem gadiem, man nav iebildumu, nu tad okei, sarunāts, vienojamies par 13. maiju, okei, tā ap sešiem vakarā, lai būtu bez piecpadsmit sešos, labi, sarunāts, nu tad arlabunakti, saldus sapņus. Un pēc septiņiem gadiem, 13. maijā, bez piecpadsmit sešos, blākš. Neizskaidrojami. Tā ir viena no tām lietām, par kurām labāk nedomāt, jo citādi var sajukt prātā. Kad nokrīt glezna. Kad tu vienu rītu pamosties un viņu vairs nemīli. Kad paņem avīzi un izlasi, ka ir sācies karš. Kad ieraugi vilcienu un nodomā: man jābrauc prom no šejienes. Kad ieskaties spogulī un atklāj, ka esi vecs.”
A.Bariko ir sarakstījis eseju krājumus un romānus, kas tulkoti visā pasaulē. Grāmata “Tūkstoš Deviņsimt” Itālijā pirmoreiz iznāca 1994. gadā. Savukārt 1998. gadā Džuzepe Tornatore uzņēma filmu “Leģenda par okeāna pianistu” (angliski “The Legend of 1900”).
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
