Tur dumbrājā, kur vēži dzied
Mani vienmēr dara mazliet piesardzīgu uz grāmatām uzdrukātie paziņojumi (vai īpaši tāpēc tām uzliktās lapiņas), kas vēsta, ka šis darbs ir pasaules bestsellers, kas pārdots tik un tik miljonos eksemplāru. Šāds apraksts uz Dēlijas Ouensas grāmatas “Kur vēži dzied” vēsta, ka amerikāņu rakstniece ir vairāku grāmatu par dzīvi un dabas pētīšanu Āfrikā līdzautore. Viņa saņēmusi Džona Barouza balvu par neskartajai dabai veltītiem rakstiem, kas publicēti dažādos izdevumos. D.Ouensas debijas romāns “Kur vēži dzied” uzreiz pēc tā iznākšanas kļuva par starptautisku sensāciju, tas pārdots desmit miljonos eksemplāru un tulkots 45 valodās. Pēc tā motīviem tiek uzņemta kinofilma.
Grāmatai tiešām piemīt daudzpārdokļa iezīmes – tā ļoti viegli lasās, valoda, sižeta norises vietas un notikumi ir gana oriģināli, kas nav mazsvarīgi mūsdienu pārbagātajā romānu piedāvājumā, kad šķiet – kaut ko jaunu uzrakstīt ir faktiski neiespējami.
Kā vēstīts grāmatas anotācijā, jau gadiem Bārklijkovā ir klīdušas valodas par tā dēvēto purva skuķi. Tāpēc, kad 1969. gada nogalē iet bojā izskatīgais Čeiss Endrūss, visu aizdomas tūlīt krīt uz Kiju Klārku – noslēpumaino dumbra vientuļnieci. Tomēr Kija nav tāda, kā cilvēkiem šķiet. Apveltīta ar jūtīgu sirdi un spožu prātu, viņa jau kopš bērnības ir spējusi viena izdzīvot dumbrājā, ko uzskata par savām mājām. Kija draudzējas ar kaijām un aizrautīgi pēta dabu, līdz pienāk laiks, kad viņa sāk ilgoties pēc cilvēciskas tuvības un romantiskām attiecībām. Viņas skaistums un noslēpumainība saista divu tuvējās pilsētiņas puišu uzmanību, un Kija atver sirdi jaunajām jūtām. Bet tad notiek neizskaidrojama nelaime.
D.Ouensas debijas romāns apvieno sevī poētisku odu dabai, dramatisku pieaugšanas stāstu un saistošu slepkavības izmeklēšanu. Rakstniece atgādina lasītājiem, ka cilvēka iedabu allaž veido bērns, kas viņš reiz bija, un mēs joprojām dzīvojam atbilstoši dabas skarbajiem izdzīvošanas likumiem.
Lai arī aprakstā tiek piesaukta slepkavības izmeklēšana, vismazāk grāmata ir par to. Jā, slepkavība romānā tiek pastrādāta, un, jā, sižetā gana daudz uzmanības tai tiek veltīts, tomēr kopumā grāmata daudz mazāk ir par šo izmeklēšanu, daudz vairāk par cīņu ar vientulību, dzīvi mežonīgā apvidū dabas ielokā un pāri tam visam – mīlestību. Tikpat nozīmīgi (un varbūt pat visvairāk par visu) tā vēsta par pieaugšanu, pieaugšanu faktiski vienatnē, ārpus ierastajām sociālajām grupām. Sākumā atstumti, bet vismaz kopā ar kādu: “Ceturtajā dienā pēc papus aiziešanas Kija sāka mest nemierīgus skatienus uz stigas pusi. Vēlā pēcpusdienā viņu pārņēma tādas bailes, ka meitene tik tikko spēja paelpot. Jau atkal viņa stāv un izmisīgi vēro stigu. Lai cik nejauks būtu papus, viņš Kijai bija vajadzīgs.” Bet vēlāk jau pilnīgā vienatnē, lielu lomu spēlējot arī dažiem pa laikam satiktajiem personāžiem: “Šoreiz viņa neskatījās apkārt, tāpēc pārsteigta sastinga uz vietas, ieraudzījusi pie celma spalvu puisi. Tas bija Teits – tas pats zēns, kurš pirms daudziem gadiem bija palīdzējis viņai tikt uz mājām. Pēc tam Kija gadiem ilgi vērojusi viņu no attāluma, neuzdrošinoties tuvoties.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
