Bezgalīgas ir tikai debesis
“Krastā kāpa viļņi un vēlās atpakaļ, aiznesot sev līdzi gružus un visādas citas drazas. Jūra tādējādi noskalo krastu, bet cilvēks savu aizvadīto dzīvi noskalot nevar. Tajā mūžam paliek visi viņa darbi, gan labie, gan ne tik labie un pat ļaunie. Tajā paliek arī mīlestība, kuru dāvājis citiem, un sāpes, ko viņš kādam tīši vai netīši sagādājis.”
Savā jaunajā grāmatā “Debesis visur vienādas” latviešu literatūras vecmeistare Daina Avotiņa apkopojusi stāstus un garstāstus, kas vēsta par dažādiem laikposmiem mūsu tautas dzīvē. Kā vienmēr, rakstniecei tuva ir jūras tematika. Taču neatkarīgi no tā, vai stāstu darbība notiek cariskās Krievijas un kara laikā, padomju gados un mūsdienās, vai tajos ievītas visskarbākās sižeta līnijas vai smalki humora pavedieni, stāsti pauž autores viedo skatījumu uz cilvēka dzīves pamatvērtībām, kas ir tikpat paliekošas kā debesis virs galvas.
Bet kādas tad ir cilvēka dzīves pamatvērtības? Dzimtene, mājas, savs stūrītis, savs kaktiņš zemes, ģimene, mīlestība, darbs? Bet laikam visprecīzāk to pasaka Uģa Skujēna vectēvs garstāstā “Ieklausies akmenī”: “Ja esi par cilvēku dzimis, tad tev kā cilvēkam jādzīvo.” Mūžīgi ir vienīgi akmeņi un cilvēka mūža veikums. Mūžīgai vajadzētu būt cilvēcībai, domā Uģis. Upes straume, palūk, tek un aiztek, taču neizsīkst, cilvēks dzīvo un aiziet, tomēr nepazūd, jo paliek pēcnācējos kā stipras, dziļi zemē ieaugušas saknes. “Ne vienmēr,” viņš nodomāja. “Daudzas saknes pašas nokalst, daudzas kāds izrauj un iznīdē.” Koks bez saknēm ir nedzīvs stabs. Cilvēks bez senčiem – tukša čaula.
“Ieklausies akmenī ” ir stāsts par kādas latviešu dzimtas likteni no cariskās Krievijas laika līdz pat mūsdienām, to caurvij nebeidzama dzimtenes mīlestība, kuras dēļ kara laikā Uģi nebiedē garais un bīstamais ceļš no Vācijas uz Latviju. Diemžēl atgriežoties nākas piedzīvot nodevību un vilšanos, bet tikt tām pāri palīdz mīlestība. Jo dzīvei jēgu spēj dot vienīgi mīlestība.
Pamatvērtības katram ir savas. Bet reizēm liktenis mēdz izspēlēt ļaunus jokus un nejauša tikšanās var kļūt liktenīga kā garstāstā “Bārenis”.
“… dzīvē ceļrāžu nav. Nav arī kompasa, kas rāda ceļu jūrniekam. Nav rācijas, ar kuru savas domas noraidīt citam. Ar paša sirdi un sirdsapziņu jāsaprot, kurā virzienā doties. Savureiz gan noder arī labs padoms.”
Divos krājuma stāstos – “Tev jau nevajadzēs” un “Mānīgs atradums” – rakstniece atspoguļo pašaizliedzīgo vecāku un nepateicīgo bērnu tēmu, citos stāstos uzmanība pievērsta draudzības, nodevības un vientulības tēmai. Savukārt daži stāsti dzirkstīt dzirkstī no atjautības un humora. Tos izlasot, piemēram, varēsiet uzzināt, kas kopīgs ir melonēm un medībām un ka Mīlulītis ir jauks, mājās turēts sivēns, kurš, neko ļaunu negribēdams, pamatīgi sabojājis savas saimnieces mīlas dzīvi.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
