Heidija – paraugs dzīvespriekam
Šveiciešu rakstniece Johanna Spiri piedzīvojusi dažādus dzīves mirkļus, pat ļoti traģiskus, pēc smagas slimības zaudējot savu dēlu. Tomēr piecu gadu garumā tapušas 20 grāmatas, tai skaitā arī slavenākais viņas darbs – “Heidija”.
Stāsts par mazo meitenīti uzrakstīts pirms vairāk nekā simts gadiem, bet Heidiju joprojām pazīst un par viņu lasa bērni visā pasaulē. Grāmata tulkota 50 valodās. Pēc tās motīviem uzņemtas vairākas filmas. Jaunākais ekranizējums, kas tapis 2015. gadā Vācijā, saņēmis dažādas kinobalvas, tostarp “Bavarian Film Awards” un “German Film Awards” galveno balvu kā labākā bērnu filma.
Stāstam par Heidiju ir vairākas daļas, viena no tām – “Heidija. Meitene no Alpu kalniem”.
Stāsts par Heidiju ir iepriecinājis daudzu paaudžu bērnus. Tas mudina saskatīt apkārtējās pasaules skaistumu un nepadoties, sastopoties ar grūtībām.
Johannai Spiri ļoti patikusi daba, tāpēc arī grāmatā ļoti daudz skaistu Alpu ainavu aprakstu. “No smaidošās Maienfeldes vecpilsētas sākas ceļš, kas starp zaļiem laukiem un blīviem mežiem sasniedz majestātisko Alpu pakāji, kas dominē tajā ielejas daļā. No turienes ceļš sāk kāpt kalnu virsotnē caur ganību un smaržīgu zāļu pļavām, kuru ir daudz tik augstās zemēs.”
Lai gan mazo Heidiju dzīve nav lutinājusi, viņai piemīt dzīvesprieks un īpašas spējas padarīt dienu gaišāku ikkatram, kuru sastop. Viņa spēj likt citiem smieties un arī nenokārt degunu. Pēc vecāku zaudējuma meitene pārceļas pie vectēva, kurš dzīvo mazā namiņā Alpu kalnos un kopj savas kaziņas Gulbīti un Lācīti. Heidija ir sajūsmā par krāšņo Alpu dabu un vienkāršo ikdienas ritumu un pat nenojauš, ka viņu gaida pavisam cita dzīve krāšņā pilsētas namā. Pret pašas gribu viņu krustmāte nogādā pie Klāras, bagātā Zēzemaņa kunga meitas, kura ir slima un ikdienu pavada invalīdu ratiņos. Tēvs grib, lai meitai ir, ar ko jauki pavadīt laiku.
Heidija ļoti ilgojas pēc vectēva mājām, taču atklāti to nevar izrādīt, jo Klāras guvernante Rotenmeijeres jaunkundze to stingri aizliegusi. Meitenes pārdzīvojumi un alkas pēc mājām ir tik nopietni, ka jāiesaista dakteris. Viņš iesaka Zēzemaņa kungam rīkoties, kamēr nav par vēlu: “Šis stāvoklis nav slimība, ko ārstē ar pulveriem un tabletēm. Heidija nav sīkstas dabas, vienīgi tad, ja tu viņu tūlīt sūtīsi atpakaļ spēcīgajā kalnu gaisā, viņa varēs pilnībā atveseļoties; ja ne… Tu taču negribēsi nogādāt viņu vectēvam nedziedināmi slimu vai, pasarg Dievs, nepieļausi, ka vispār vairs neatgriežas?”
Notikumi skaistajos Alpu kalnos un Frankfurtes namos bērnus noteikti aizraus. Mana septiņgadīgā meitiņa pēc stāsta par Heidiju uzreiz izteica vēlēšanos noskatīties filmu par viņas piedzīvojumiem. “Es arī visus iedvesmošu un neļaušu skumt, jo arī esmu jautra un dzīvespriecīga,” sacīja meita.
Grāmata arī pieaugušos rosina pārdomāt, ka pat ikdienišķās lietās ir jāmeklē pozitīvais. Ja klusībā pie sevis pārdzīvojam un neļaujamies sajūtām, paši nepamanām, ka kļūstam īgni. Iedvesmojamies no mazās Heidijas un rodam prieku arī ikdienā!
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
