“Tagad es eju dzīvot”
“Mās, es tev gribu pastāstīt par upi. Par sevi tajā upē. Tā liek man drebēt, trīcēt. Tā liek man smieties. Es tik sen neesmu jutusi sevi tik dzīvu. Pie laipas upe ir diezgan tīra. Dziļa. Es nevaru aizsniegt tai dibenu, tad ir mazliet jāienirst. Pāri pārpeldēt var ātri. Ja grib izpeldēties kārtīgi, tāda riņķošana sanāk. Straumi jūt. Ja ļaujas, tā nes, un es nezinu, cik tālu var aiznest. Mās! Tai upē gribas palikt.”
Lai arī Laura Vinogradova rakstīt sākusi salīdzinoši nesen, viņas garstāsts “Upe” šogad ieguvis Eiropas Savienības Literatūras balvu. Balva ik gadu izceļ daiļliteratūras darbu autorus no visas Eiropas. To saņem jauni autori, kuri ar savu daiļradi demonstrē pārliecinošu un pārsteidzošu sniegumu prozā. Šogad balvai, kuras mērķi ir apzināt jaunos literatūras talantus visā Eiropā, veicināt literatūras izplatīšanu un tulkošanu starp dažādām Eiropas valstīm un izcelt Eiropas radošumu un dažādību, bija nominētas 55 grāmatas no 14 valstīm. Līdz šim balvu saņēmuši trīs Latvijas autori – Inga Žolude, Jānis Joņevs un Osvalds Zebris.
Upe ir visa esošā aizplūšana prom – iespaidīgs dabā atrasts laika un dzīves tecējuma simbols. Arī pats garstāsta nosaukums “Upe” uz siltajās krāsās krāsotā grāmatas vāka it kā aiztek, taču tecējums, šķiet, nebeidzas. Tas turpinās – jau citā plaknē. Daudzām lielajām civilizācijām, kas bija atkarīgas no apūdeņoto lauku auglības, upe ir svarīgs pārtikas krājumu, attīrīšanās un liekā aizvadīšanas simbols. Izplatītā metafora – četras paradīzes upes, kas iztek no pasaules koka saknēm uz četrām debespusēm, – apzīmēja dievišķu enerģiju un garīgu spēcinājumu, kas plūst cauri Visumam. Upe var būt arī šķīstīšanās vieta. Vai robežšķirtne starp šo pasauli un mirušo valstību. Dzīvības un nāves tēma grāmatā ir viena no centrālajām.
Raiti plūst garstāsta valoda – lakoniskie teikumi lasītāju kā upe kritušu upmalas vītola lapu nes sev līdzi, par agru neatklādama, kas sekos aiz nākamā līkuma, aiz kura acu skats vēl nesniedzas. Garstāsts izlasāms vienā elpas vilcienā – tik ļoti tas sasaista lasītāja pieredzi, iztēli un emocijas, ka tā vien gribas uzzināt, kas tad sagaida tālāk, aiz nākamā līkuma. Tāpēc atrauties grūti. Par stāsta varoņiem zinām tik daudz, cik mums jāzina, lai mēs spētu iztēloties dažādās maņu gleznas – Dinas un Rutes bērnības naktis piečurātā aizskapē, upes māju, kaimiņu Matildes rudos matus, Kristofu uz zvejas kuģa, kliedzošas kaijas, vientuļu skursteni krāsmatu vidū…
Kādā intervijā autore ir teikusi, ka viņai ir svarīga sociālā tēma, un tā ir arī joma, ar kuru pati ikdienā ir saistīta. Arī “Upē” sastopam tik aktuālās tēmas, kuras nereti izliekamies nemanām, – nelabvēlīgas ģimenes, vecākus, kas vieni audzina bērnus, bērnus, kuri nepazīst savus vecākus, došanos laimes meklējumos uz ārzemēm, vientulību, alkas pēc mīlestības, cilvēkus, kas pazuduši un tā arī nav atradušies… Garstāstā kā bieži vien dzīvē – no medusmaizes galvenajai varonei Rutei tiek vien apdedzis rupjmaizes klaipa galiņš.
Grāmatu papildina autores Lauras Vinogradovas dzīvesbiedra Vitālija Vinogradova zīmētās ilustrācijas.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
