Sākums un Kazāks
Velomūzika sākas ap Ziemassvētku laiku. Kā rāma doma tā ienāk pāris draugu prātos un nelaiž vaļā līdz pat vasarai. Allaž sapulcējusi ap sevi lielāku vai mazāku kompāniju, tā pamazām ieminas dienas vidus svelmē un ceļa putekļos, lai tūlīt jau uzkarsusi mestos nopeldēties kādā no Latvijas upēm vai ezeriem. Tad pamazām noplaktu balsīs un dziesmās, ko allaž pavada ģitāras vai ukuleles skaņas, kam seko laipnas naktsmājas ar pirts burvību vai dzestrām nakts sarunām.
Piecpadsmit minūšu gatavība! Raibajai velosipēdistu kompānijai uzsauc mūziķis Kārlis Kazāks, kurš aizsācis šo “Velomūzikas” tradīciju nu jau desmit cēlienos. Kaut kad 2011. gada ziemā viņš bija padalījies ar ieceri vienatnē kājām šķērsot Latviju no Indras līdz Papei. Kāpēc kājām? Prātīgāk būtu braukt ar riteņiem. Un labu draugu kompānija taču nav nekāds traucēklis! Tā tas sācies, turpinājies, un nu piedzīvojumu virtene apkopota grāmatā “Sākums mūs atrod pats”.
Viegli varētu padomāt, ka grāmatā aprakstīto piedzīvojumu pamatā ir brauciens ar velosipēdiem un muzicēšana, kā par to liecina ceļojuma nosaukums. Tas nebūtu melots, tomēr patiesais stāsts ir par cilvēkiem, Latvijas skaistumu un ceļu, protams. Šī ir viena no skaistākajām vietām Latvijā! Kazāks uzreiz jau brīdina, ka šo teikumu pie dabas aprakstiem lasītājs sastaps ne vienreiz vien. Tāpat viņš velta cieņas un apbrīna pilnus vārdus cilvēkiem, kas uztur skaistas savas sētas, kopj un atjauno Latvijas muižas un pilis. “Te viegli sajust: es esmu tikai tāpēc, ka kaut kas ir bijis pirms manis, ka mani veido viss, kas ar mums ir noticis,” Kārlis raksta par sajusto kādas pils pagalmā.
Un tomēr nav vērts koncentrēties tikai uz patriotisko jūsmu, jo starp tekstu rindām var labi nojaust ceļotāju ikdienas patieso noskaņojumu. Dzirkstī humors, izskan piparoti teicieni, kāds tiek pavilkts uz zoba, akurāt, kā draudzībā pienākas. Katrā ceļojumā Kazāks skrupulozi uzskaita brauciena dalībniekus, kur kāds pievienojies, kad atvadījies, un pat piemin tos, kuri šoreiz nebrauc, taču ļoti pietrūkst. Citādi nevarot, jo bez cilvēkiem nebūtu “Velomūzikas”. “Šodien te, mežā, kur gaiss šķiet elektrizēts un mežacūku tuvums gluži vai sataustāms, es varu vienkārši baudīt mirkli, jo esmu savā barā,” Kārlis apraksta braucienu pa meža taku, kur īpaši labi var sajust kopā būšanas burvību.
Un, protams, stāsts ir par ceļu (kurš, starp citu, divas reizes tiek uzsākts no Jelgavas!). Pārvietojoties pa labāk vai sliktām izbraucamiem celiņiem, takām, stigām, nevaldāmu granteni un pat šosejas malu, ceļš neglābjami kaut kur aizved. Tas liek apstāties pie ciemata veikaliņa, lai notiesātu saldējumu, pēdējiem spēkiem ieripot naktsmājās pie sirsnīgiem ļaudīm un visu beidzot nokļūt mājās. Pats pie sevis.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
