Grāmata tiem, kurus saviļņo “Status Quo”
Pāris stundās izlasot mācītāja Viestura Pirro grāmatu “Burleska polārajam dinozauram”, atmiņu stāstu par obligāto dienestu padomju armijā, atcerējos arī savu pieredzi. Burleskā – pārspīlēti komiskā tēlojumā – nav jāmeklē precīzi vēstures fakti (piemēram, par Padomju Savienības un Ķīnas militāro sadursmi 1969. gadā). Taču grāmatas autors parādās kā neparasti drosmīgs jauneklis. Proti, būdams vēl vidusskolēns, jaunkareivju iesaukšanas komisijā viņš atļaujas pateikt, ka nevēlas dienēt padomju armijā, jo… ir slinks. Tas ir pateikts 1973. gadā padomju okupācijas apstākļos. Par šo brīvdomību viņš dabūjis norīkojumu dienēt kara celtnieku daļās Krievijas ziemeļos. Kara celtnieki padomju armijā skaitījās tādi visai neuzticami, kam ikdienā nevajadzētu uzticēt ieročus.
Stāstā netrūkst pārspīlēta sarkasma par padomju laika ideoloģiju, gatavošanos karam ar ASV, zagšanu, bezsaimnieciskumu, taču beigas ir laimīgas. Viesturs Pirro atgriežas mājās un nav pieskaitāms tiem, kam grāmata ir veltīta, – tiem, kuri neatgriezās, kuru kapa vieta nav zināma, kuru vecāki raud joprojām. Grāmatā publicētās autora fotogrāfijas rāda, ka viņš šajā jaunības posmā vismaz no vaiga izskatās labi. Uzlūkojot manu 1982. gada jaunkareivja foto ar iekritušajiem vaigiem, māte negaidīti teica, ka esot apraudājusies (negribēju taču viņu raudināt!).
Domājot par “Burlesku polārajam dinozauram” no citas puses, prātā nāk lasītais par masaju cilti Āfrikā. Cilts tradīcija prasa, ka masaju jauneklim, lai tas kļūtu par vīru, medībās ar šķēpu ir jānogalina lauva. Turklāt nevis kaut kā attālināti, bet gan jauniešu bariņā aplencot medījamo dzīvnieku. Vīrieša iniciācija tiek pieņemta vien tad, ja uz jaunekļa apģērba uzšķiežas nomedītās lauvas asinis. Puisim ļoti iepatikusies kaimiņu ciema meitene, bet nekādi randiņi nav pieļaujami, kamēr nebūs notikušas šīs veiksmīgās medības. Vai viegli būt jaunam? Arī padomju laikos bija nerakstīts likums, ka puisis, kas atgriezies no obligātā karadienesta ir gana labs, lai varētu ņemt sievu. Par to, ka tāds no armijas pārnākušais ir bez konkursa uzņemams augstskolā (ja viņš to vēl vēlas), bija arī rakstīti noteikumi.
Varbūt “dinozauriski” 21. gadsimtā ir atgādināt par mežonīgo masaju cilti vai arī par dienestu padomju armijā? Bet kāpēc Eiropas jaunieši viļņojas, kad britu rokgrupa ilgdzīvotāja “Status Quo” spēlē, šķiet, jebkuras armijas (arī Zemessardzes un Jaunsardzes) jaunpienācējiem veltīto gabalu “Es tagad esmu armijā”? Tāpēc, domāju, Viestura Pirro grāmata atradīs savu lasītāju.
Vēl rindkopa no mana zaldāta bloknota, no krievu valodas to varētu tulkot tā: ““Demobilizācija ir neizbēgama tāpat kā imperiālisma krahs,” sacīja jaunkareivis, ar grīdas lupatu noslaukot asaras.” Grīdu dabūju mazgāt jau pirmās dienas vakarā Rīgā jaunkareivju nosūtīšanas punktā jeb “mērkaķu mājā” (kad uz nullīti nogriež matus, vienam otram maķenīt mērkaķiski atkarājas ausis). Toreiz man blakus bija Normunds, traktorists no Kurzemes. Viņš nomierinoši teica: “Nu ko! Pirmie hektāri ir sākušies!” Taču frāze par imperiālisma krahu kļuva saprotama sešus septiņus gadus vēlāk, kad sākās padomju impērijas krahs. Biju tam sagatavots.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
