Vijolei pa pēdām
Antikvāru priekšmetu veikala īpašnieces Lilijas Kaizeres dzīve šķiet vienmuļa un iepriekš paredzama līdz brīdim, kad viņas rokās nonāk neparasta vijole ar iededzinātu rozes zīmējumu. Cenšoties uzzināt kaut ko vairāk par vijoles vēsturi un tās saistību ar pašas dzīvi, Lilija ļaujas piedzīvojumam un dodas ceļojumā, kas aizved viņu uz Angliju, Itāliju un pat Sumatru. Iespējams, tieši šajā eksotiskajā un krāšņajā Indonēzijas salā Lilija ne vien atradīs meklēto, bet arī noticēs jauna sākuma iespējamībai…
Ja vien kādu grāmatu ir iespējams pārvērst košā, smaržīgā un skanošā gleznā, tad tā būtu Korinas Bomanes “Mēnesgaismas dārzs”. Aizraujošs, smeldzīgi skaists mīlestības romāns. Ar vārdiem uzburtās ainas tā vien prasās pēc vizualizācijas romantiskā filmā.
“Kā vienmēr, kad koncerts ritēja labi, Rozai bija sajūta, ka vijoles lociņš dīvainā kārtā atdzīvojas un vada viņas roku tā vietā, lai to vadītu viņa. Skaņas bija skaidras un precīzas, temps pareizs, un, kad Roza aizvēra acis, viņa varēja redzēt zvīļojošas lāstekas un plašus laukus, kas paslēpti zem mīkstas, bet biezas sniega segas. Cauri viņas ķermenim izskrēja trīsas, it kā viņa patiesi stāvētu ziemas mežā un vērotu, kā saule pazūd aiz tumšām egļu galotnēm ieskauta apvāršņa un piepeši iestājas nakts, apsedzot zemi ar tumsas mēteli.
Spēlējot viņa atkal redzēja baltos kristālus, juta to aukstumu pirkstu galos un ledaino vēja pūsmu uz sejas. Visas šīs ainas viņu pavadīja cauri skaņdarbam, un Rozai gandrīz bija žēl, kad bija tikusi līdz beigām.
Tikai tagad viņa pamanīja savu straujo elpu, sirds dauzīšanos un sajuta, kā vijole spiež zem zoda. Likās, ka viņa lēnām atgriežas savā ķermenī, kuru spēles laikā tika pametusi.”
Pasaules slavu ieguvušās vijolnieces Rozas dzīvi maina vētraina mīlestība, taču viņas liktenis izvēršas traģisks – pēc meitas zaudējuma un dēla nāves viņa zaudē savas spējas, un šķiet, ka vijole raud kopā ar viņu.
“Spēlēju bez dvēseles, spēlēju, tikai lai apklusinātu savu sirdsapziņu. Vakaros pēc uzstāšanās man no spoguļa pretī lūkojās tukša čaula, bet naktīs mocīja murgi, kuros redzēju asinīm klātu bērna seju, kas pārmeta, ka esmu to atdevusi.
Taču no rīta es atkal uzliku savu masku un pēc kāda laika tik ļoti pie tās pieradu, ka sāku domāt: atkal esmu vecā Roza – tā, kura dzīvoja tikai mūzikai. Ārēji, iespējams, man izdevās radīt šādu iespaidu, bet es apzinājos, ka tie ir tikai maldi, jo arī turpmāk skaņu gleznas, man spēlējot, izpalika.”
Lilijai izdodas atklāt vijoles pirmās īpašnieces Rozas Golvejas dzīves stāstu un izsekot instrumenta otrās saimnieces Helēnas Kārteres gaitām. Vai viņai izdodas sakārtot savu dzīvi, uzzināsiet romāna noslēgumā.
Bet kura no abām vijolniecēm komponējusi neparasto, eksotisko skaņdarbu “Mēnesgaismas dārzs”? Šī intriga tā arī paliek neatklāta, jo, kā saka Lilijas draugs Gabriels, “tas taču būtu šausmīgi neromantiski” un “lai viņām abām paliek vismaz viens noslēpums”. Jo ļaudīm patīk noslēpumi.
Korina Bomane ir vācu rakstniece, vairāku populāru grāmatu autore. Romāns “Taureņu sala”, kas tulkots arī latviešu valodā, ir padarījis viņu populāru ārpus dzimtās Vācijas.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
