«Tas man nav pieņemams» (17. marts)
Puzaķiks: Tad arī 9. maijā nevajag pieļaut provokācijas no otras puses. Ar mieru?Lauma: Mīlīši, palasiet vēsturi – šo to no savām zvērībām vācieši samācījušies no krieviem, un domāju, ka bijušos latviešu leģionārus nevar pieskaitīt īstajiem fašistiem, kuri iebruka, lai paverdzinātu tautas. Piekrītu, ka jauniešiem jādzīvo šodienai un nākotnei un bez provokācijām, naida, musināšanas jāļauj veterāniem gremdēties atmiņās pagātnes notikumos, jo viņi taču ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju! Līdz ar to – kāds ļaunums no viņu noliktajiem ziediem?Liena: Noskatieties filmu «Padomju Latvija». Arī man ir vienalga, kādas tautības cilvēks esi, galvenais, ka labs. Pēc vecāsmātes stāstiem nopratu, ka vectēvam bija izvēle, kur karot – vācu vai krievu armijā. Viņš izvēlējas vācu. Rezultātā no tiem laikiem kā suvenīri palikušas margarīna un cepumu kārbas no vāciešiem, bet apšauti, nokauti mājlopi, nodedzināts šķūnis – no krieviem. Naida man nav un nebūs, bet vienmēr esmu uzskatījusi, ka labāk dzīvotu, ja PSRS mums nebūtu bijis. Un cilvēks jau nav vainīgs, ja tajā drausmīgajā laikā visus jauniešus piespieda ar varu karot. Nu tas ir beidzies, un esam laimīgi, ka mūsu radi un draugi vēl dzīvo!Harijs: Nu, nu, «Padomju stāsts» ir viens uzskatāms propagandas gabals, un uzdot to par vēstures mācību palīglīdzekli ir pilnīgs… Jelgavnieks: Piekrītu, filmu «Padomju stāsts» uzskatīt par vēstures atspoguļošanu ir vientiesības kalngals. Tāda pati propaganda kā Krievijā taisītie gabali par latviešu leģionāru zvērībām. Kāds katliņš, tāds pats vāciņš. Metas šķērmi no tā visa.