Vai bērns ir sagatavots skolai,vecāki parasti spriež pēc atšķirīgiem kritērijiem.
Vai bērns ir sagatavots skolai,vecāki parasti spriež pēc atšķirīgiem kritērijiem. Piemēram, bērns kļūst septiņus gadus vecs, ir nomainījušies piena zobi, viņš prot lasīt vai skaitīt līdz 100 u.tml.
Taču iespējams, ka neviens no šiem bērniem vēl nav gatavs mācībām skolā. Lai bērna sekmes būtu labas, viņam jābūt psiholoģiski, intelektuāli un fiziski tam gatavam.
Šajā rakstā apskatīsim bērna psiholoģisko gatavību mācībām skolā.
Piemērs. Bērnam vasarā paliek septiņi gadi. 1. septembrī mamma savu atvasīti ved uz skolu. Abi ir laimīgi. Pēc dažiem mēnešiem mamma dzird:
– Vai ilgi vēl jāiet skolā? Es jau piekusu. Mēs skolā tikai mācāmies un mācāmies. Es gribu atpakaļ uz bērnudārzu.
Mamma nesaprot, kas ir noticis. Bērns negrib iet uz skolu, mācības neveicas. Sāk parādīties pirmās neirozes pazīmes (nagu graušana, raustās acs nervs). Situācijas skaidrojums ir vienkāršs. Bērns vēl nav psiholoģiski gatavs mācībām skolā. Iespējams, būs iebilde, ka bērnam jau ir septiņi gadi. Taču ne jau bioloģiskais vecums nosaka bērna psiholoģisko gatavību. Mūsdienu bērni ir psiholoģiski jaunāki par saviem vecākiem atbilstošajā vecumā. Tagad bērni ātrāk iemācās lasīt un rakstīt, viņi skatās arī tādas televīzijas pārraides, kuras nav viņiem domātas. Taču informācija nenodrošina bērna personības automātisku attīstību un neveido vairāk apzinātu attieksmi pret īstenību.
Tātad bērna psiholoģiskais vecums var neatbilst dzimšanas apliecībā rakstītajam.
Bērna gatavību skolai nosaka arī tas, kāda darbība bērnam ir vadošā, tas ir, kurai ir galvenā loma bērna attīstībā katrā noteiktā vecuma posmā. Darbojoties notiek izmaiņas bērna psihē, attīstās personības īpašības, bērnam rodas jaunas attiecības ar apkārtējo vidi. Piemēram, zīdaiņa vecumā vadošā darbība ir tiešā emocionālā saskarsme ar mammu, mazbērnam (1 – 3 gadi) tā ir priekšmetiskā manipulācija, pirmsskolas vecuma bērnam
(3 – 7 gadi) – sižetiskā rotaļa, jaunākajam skolēnam (7 – 11 gadi) vadošā darbība ir mācības.
Ja bērna vadošā darbība vēl ir rotaļas, lomu spēles, tad viņš nav gatavs skolai. Bērns, kurš psiholoģiski vēl atbilst pirmskolas vecumam, grib spēlēties, jo tā ir viņa vajadzība. No šīs darbības viņš gūst pozitīvas emocijas. Ja šinī periodā bērnam ir jāmācās skolā, mācības viņu neinteresē, un bērns neizjūt vajadzību to darīt. Tas sagādā negatīvas emocijas, grūtības un neveiksmes. Bērns var atteikties doties uz skolu.
Bērna psiholoģisko gatavību nosaka arī tas, vai ir notikusi krīze. Tās ir viena, trīs, septiņu gadu un pusaudža vecumā. (Bērna attīstība tiek iedalīta stabilajos un kritiskajos periodos. Savaldīgais un paklausīgais bērns pēkšņi sāk dumpoties un protestēt.)
Krīzes rezultātā notiek izmaiņas bērna uzvedībā. Pirmsskolas vecuma bērniem ir raksturīgs kustīgums, nemiers, impulsivitāte. Bērna aktivitātei ir nepieciešama ārēja izpausme. Ja bērns ir dusmīgs, tad viņš to arī parāda. Bērnam vēl nav izveidojusies pašregulācija. Šādi bērni psiholoģiski skolai nav gatavi. Piemēram, bērni stundā klausās skolotājas stāstījumu. Diviem bērniem tas neliekas interesanti, viņi garlaikojas. Viens saprot, ka viņam vajag klausīties, lai pēc tam varētu izpildīt uzdevumu. Otrs bērns sāk zīmēt, skatās, ko dara citi, un nedzird, ko stāsta skolotāja. Pirmajam bērnam pašregulācija ir izveidojusies, bet otram nav. Tātad bez pašregulācijas nav iespējamas mācības skolā.
Ja bērns nav psiholoģiski gatavs skolai, tad tas var būt
iemesls novājēšanai, var pasliktināties redze, rodas roku spazmas, parādās neirozes (arī slapināšana gultā), uzvedības problēmas, vispārēja pašsajūtas pasliktināšanās.
Katrs bērns ir individualitāte un attīstās citādi. Tas jāņem vērā, kad gatavojamies vest bērnu uz skolu. Varbūt viņam vēl gadu jāļauj iet bērnudārzā, lai nākamajā gadā bērns bez problēmām un ar prieku mācītos skolā.
