Lai Jelgavas «Academia Petrina» no rītdienas jau ceturto reizi būtu skatāmi Baltijas medaļu mākslinieku izcilākie jaundarbi, galveno rūpi uzņēmies 1949. gadā dzimušais piebaldzēns Jānis Strupulis. Kā citādi, ja tēlnieks pelnīti pieder Latvijas izcilāko «medaļnieku» saimei.
Rīt pulksten 15 Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā tiks atklāta 9. Baltijas valstu medaļu mākslas triennāle. Precīzāk – tā būs jau otrreizējā ekspozīcijas atklāšana, jo septembrī darbi bija skatāmi Viļņā, Svētā Jāņa gatves galerijā.
– Vai, absolvējot Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu 1973. gadā, jau bija tendence uz sīkplastiku, kas taču, vismaz nespeciālistam, liekas pavisam citāds darbs nekā lielo formu tēlniecība?
Man bija tā laime mācīties pie mūsu klasiķiem Emīla Meldera un Kārļa Jansona, bet diplomdarbu vadīja monumentālists Valdis Albergs. Mans diplomdarbs bija granītam paredzēta divmetrīga sēdoša Krišjāņa Barona skulptūra. Arī vasaras praksēs Cēsīs profesora Kārļa Jansona darbnīcā Siļķēs ar aizrautību kalu akmeni un sapņoju par varenām granīta kompozīcijām. Mans ideāls bija Kārļa Zāles monumentālie darbi.
– Esat bijis mākslinieks scenogrāfs Latvijas TV, kā arī interjera mākslinieks. Kas lika pievērsties tik specifiskam veidam kā medaļu māksla?
Kad pēc gada dienesta sarkanajā armijā atgriezos civilajā dzīvē, man nebija kur dzīvot, kur nu vēl domāt par darbnīcu. Darbs TV studijā Āgenskalnā apmierināja tai ziņā, ka varēju izbrīvēt laiku radošajam. Atradu gultasvietu un, gultā sēžot, sāku veidot pirmās medaļas, lai piedalītos izstādēs un pilnvērtīgi iekļautos mākslas dzīvē. Medaļu veidošana no pagaidu nodarbes kļuva par aizraušanos – atklājās bezgalīgu iespēju un pilnīgas radošās brīvības pasaule. Pati pirmā bija mana novadnieka Emīla Dārziņa medaļa ar biezu reljefu.
– Esat Latvijas Republikas valsts ģerboņa plastiskā etalona autors. Varbūt paskaidrojiet, kas tas ir – plastiskais etalons?
Līdz 1991. gadam bija gan grafiskie etaloni dažādām vajadzībām, gan precīzi noteikts krāsu etalons. Bet valsts ģerboni katrs veidoja, kā saprata un mācēja. Uz pieclatnieka ir viens variants, uz viena un divu latu monētām ar citām proporcijām, Rīgas pils vārtos vēl cits, Saeimas zālē kokā grieztais arī bija brīva variācija. Kultūras ministrija man uzticēja izveidot ģerboņa plastisko modeli stingri pēc jau apstiprinātā grafiskā oriģināla. Un to mēs tagad redzam uz latiem un santīmiem, arī Brāļu kapu vārtu ģerboni šūnakmenī atjaunoja, salīdzinot to ar etalonu. Lai gan akmens diktē savu formas traktējumu, tomēr ir saglabāta oriģināla plastiskā uzbūve.
– Pastāstiet vēl par savu darbību heraldikā – vai daudzām pilsētām un apdzīvotām vietām esat darinājis ģerboņus?
Pats pirmais ir manis veidotais Salaspils ģerbonis, vēlāk jau citi autori radīja ģerboņus citām jaunpilsētām. Par Cesvaines ģerboņa konkursu uzzināju no Latvijas radio, izpētīju visu pieejamo par tās vēsturi un aizsūtīju savus variantus. Ieguvu pirmo vietu, 20 latu prēmiju un tiesības ģerboni izstrādāt.
Manis veidotais Stopiņu pagasta ģerbonis ir pirmais pagasta ģerbonis, sāku to projektēt vēl pilsētu ģerboņu vairogā, līdz profesors Valdis Villerušs uzzīmēja pagastu ģerboņu vairogu. Esmu izstrādājis arī dzimtās Vecpiebalgas, Inešu, Ropažu un Medumu pagastu ģerboņus. Vēlāk mani aicināja Salaspils, Cesvaines un Stopiņu ģerboņus pārveidot par novadu ģerboņiem, bet Vecpiebalgas novada ģerboni izstrādāju no jauna, protams, ar Piebalgas vērpjamo ratiņu uz tā un arī karogā.
Esmu izstrādājis arī vienu privāto ģerboni – Dekšāres linu audzētājiem trijās paaudzēs Poču dzimtai.
– Esat viens no Latvijas naudas monētu autoriem, kāpēc izvēlējās jūs – tā bija paša vēlme un interese vai Latvijas Bankas uzaicinājums?
Grafiķis Gunārs Lūsis konceptuāli bija izdomājis apgrozības (tās, kas visiem kabatās) monētu komplektu jau 1991. gada vēlā rudenī, un Latvijas Banka meklēja tēlnieku, kurš īsā laikā ļoti zemā un smalki niansētā cilnī spētu izveidot monētu modeļus ģipsī. Es 16 gados biju radījis pāri par 500 medaļām, tai skaitā jau 1990. gadā ovālu plaketi ar valsts ģerboni, turklāt uz pusi mazāku, nekā vajadzīgs monētu modeļiem. Latvijas Banka mani uzaicināja veidot visu astoņu apgrozības monētu modeļus – vienlatnieku un divlatnieku, vienu, divus, piecus, 10, 20 un 50 santīmus, kā arī lielo ģerboni latiem, bet mazo – santīmiem. Kopā desmit modeļus. Lai iepazītos ar Bavārijas naudas kaltuves monētu modeļu prasībām, mūs sūtīja komandējumā uz Minheni. 1992. gada sākumā kopā ar Gunāru Lūsi sākām darbu, es viņam skaidroju zemciļņa specifiku un iespējas, Gunārs taisīja variantu pēc varianta, katru samazinot līdz monētas izmēram. Tikko pirmo monētu projekti bija bankas komisijas apstiprināti, tai pašā dienā sāku darbu. Strādāju burtiski dienu un nakti, tikai pāris reižu nedēļā izejot nopirkt pārtiku – sasprindzinājums un atbildība bija milzīgi. Mani glāba tas, ka apzināti biju izkopis ļoti plānu klasisko zemcilni.
– Kā top lats un citas monētas – diez vai tās tiek «knibinātas» tādā formātā, kādā mēs tās glabājam makos un kabatās. Droši vien vispirms top lielāka formāta modelis?
Monētai parasti ir divi autori – grafiskā projekta zīmētājs un tēlnieciskā (plastiskā) modeļa veidotājs. Apgrozības monētas veidoju 124 milimetru diametrā – tādi bija Bavārijas kaltuves noteikumi. Ciļņa maksimālais augstums 1,4, minimālais – 0,3 milimetri, burti – 0,7 milimetri. Sudraba piemiņas un jubilejas monētu modeļi jātaisa 20 centimetru diametrā, maksimālais ciļņa augstums par desmitdaļu milimetra mainās uz vienu vai otru pusi atkarībā no kaltuves. Monētas ir mana ģipša modeļa – oriģināla – samazinātas kopijas. Tiesa, antīkie, viduslaiku, arī vēlākie monētu meistari līdz pat 18. gadsimtam tērauda presformas gravēja mērogā 1:1, tās tad arī bija oriģināli. Tikai samazināmās ierīces pantogrāfa izgudrošana ļāva veidot palielinātus modeļus.
– Jūs kopā ar Ilmāru Blumbergu esat arī īpaši aktuālās Paritātes monētas, kā tautā to sauc – «atvadas no lata, pārejot uz eiro», autors.
Tā nu tas ir sanācis – gan pirmo, gan pēdējo apgrozības viena lata monētu nācās veidot man. Šī nav pirmā monēta pēc Ilmāra Blumberga projekta, mēs kopā esam strādājuši pie Ciparu monētas 2006. gadā un Ūdens monētas 2009. gadā, un abas tautas balsojumā par gada labāko monētu uzvarēja. Tautas balsojumu es uzskatu par visaugstāko atzinību. Bet Paritātes monēta – pēdējais īpašais apgrozības lats – pārdošanā bija tikai pusotru dienu, 6. un 7. novembrī. Es pats agri no rīta ieņēmu rindu, nopirku latiņus un dažas stundas pēc tam radio ziņoja, ka visa pusmiljona eksemplāru tirāža ir izpirkta. Pārējo īpašo apgrozības latu tirāža bija miljons eksemplāru, izņemot stārķīti un skudru, kas esot tikai ceturtdaļmiljons. Attēlā redzams, ka līdz pat 31. decembrim šis būs īsts lats, 1. janvārī to varēs pagriezt ar «galvu uz leju», un tad būs skatāma lata jaunā vērtība 1,42 eiro, bet pats lats kļūs par vēstures liecību. Turklāt tas ir pirmais un vienīgais ar uzrakstu «eiro», turpmāk no kabatām izvilksim «euro».
– Vai nemāc skumjas, atvadoties no lata, kas pat parastam cilvēkam izraisa nostalģiju, kur nu vēl jums, kam tas ir faktiski paša roku darinājums?
Apgrozības latus un santīmus tiešām pārkausēs, izņemot tos, kas paliks kolekcijās un ģimenēs par atmiņu no neaizmirstamā 20 gadu lata laikmeta. Bet sudraba un zelta piemiņas un jubilejas monētas varēs bankā iegādāties jau par eiro kā kolekcionēšanas priekšmetus, līdz pēdējais eksemplārs būs nopirkts. Katra valsts drīkstēšot izlaist savas divu eiro monētas gadā, brīvi izvēloties sižetu. Tad jau redzēsim. Bet nauda pārsvarā tomēr ir finanšu līdzeklis. Mani somu kolēģi jau sen teica, ka esot ļoti apmierināti ar eiro, jo ar savu naudu varot braukt gandrīz pa visu Eiropu, viegli salīdzināt cenas katrā valstī. Bet mūsu eiro atkal būs skaistākie! Uz viena un divu eiro būs pieclatnieka tautumeita, veidoja Ligita Franckeviča pēc Guntara Sietiņa projekta, bet uz eirocentiem būs mūsu valsts ģerbonis, ko veidoju es pēc Laimoņa Šēnberga projekta.
– Vai ar glezniecību, kā jūsu brālim Guntim Strupulim, kādreizējam Jelgavas Mākslinieku organizācijas dibinātājam un vadītājam, nemaz neiznāk nodarboties?
Šeit nekādi netieku pie gleznošanas. Toties Dānijā gan. Jau gadiem es vasarās braucu pie dāņu draugiem – ģimenes, kurai pieder restorāni vairākās pilsētās. Visas pēdējo 20 gadu gleznas tapušas Dānijā, un tur tās arī atrodas. Galvenais ir iespēja gleznot, bet kur fiziski atrodas paši darbi, nav tik būtiski. Man tur ir viss, kas darbam vajadzīgs, – miers un gaiša darbnīca. Protams, esmu arī zīmējis ēdienus ēdienkartei un vīna etiķeti, projektējis Bordo tipa vīna glāzi un divas vīna karafes, veidojis vairākus logo, bet tas jau ir cits stāsts. Mani interesē daudzi mākslinieka darbības virzieni.
No sava brāļa esmu mācījies daudz, sevišķi jau zīmēt. Zīmējums ir vissvarīgākais. Zīmēšana ne tikai vingrina aci un roku, bet arī attīsta domāšanu. ◆
